If you're new here, you may want to get regular updates via Ja esat jauna šeit, jūs varat saņemt regulārus atjauninājumus, izmantojot RSS feed RSS feed . . Thank you for visiting! Paldies par apmeklējot!

It is unfortunate that Islam is continously being purported to be a religion of violence by the missionaries, when the reality is very much the opposite. Ir žēl, ka islāms ir nepārtraukti tiek apliecinātu, ka tā ir reliģija par vardarbības misionāri, ja realitāte ir ļoti pretējo. What the majority of Christians are probably unaware is of the persecution of their brethren against other religions, most particularly the Muslims, because it is Islam which has always been the closest challenger to the slaves of the Cross. Ko lielākā daļa kristiešu, iespējams, nezina, ir vajāšana viņu brāļu pret citām reliģijām, lielākā daļa it īpaši musulmaņiem, jo tas ir islāms, kas vienmēr ir bijusi vistuvāk Challenger uz krusta vergi. There are many cases of Christian persecution against the Jews or adherents of primitive religions, such as the natives of Mexico and parts of Southern America, but we will be focusing on two past Christian persecution against Muslims; the Crusades and the Spanish Inquisition. Ir daudzi gadījumi kristiešu vajāšanas pret ebrejiem vai piekritēju no primitīvas reliģijām, piemēram, Meksikas un daļu Dienvidu Amerikā natives, bet mēs būsim koncentrējoties uz diviem iepriekš kristiešu vajāšanas pret musulmaņiem, Crusades un spāņu Inkvizīcijas.

1. 1. Christian Persecution during the Crusades Christian Vajāšana laikā Crusades

In November of 1095, Pope Urban II initiated the first European attempt at colonizing the Muslim world – known in the West as the Crusades – by drawing this fateful picture: Novembrī un 1095, Pope Urban II uzsāka pirmo Eiropas mēģinājums koloniālisma musulmaņu pasaulē - pazīstams Rietumos, kā Crusades -, izstrādājot šo liktenīgs attēlu:

For you must hasten to carry aid to your brethren dwelling in the East, who need your help, which they have often asked. Jums ir paātrināt veikt atbalstu ar savu brāļu mājokli Austrumos, kam vajadzīga jūsu palīdzība, ko tās ir bieži uzdoti. For the Turks, a Persian people, have attacked them I exhort you with earnest prayer – not I, but God – that, as heralds of Christ, you urge men by frequent exhortation, men of all ranks, knights as well as foot soldiers, rich as well as poor, to hasten to exterminate this vile race from the lands of your brethren Christ commands it. Par turkiem, persiešu cilvēki, ir uzbruka viņiem es pārliecināt jūs ar rokas lūgšanu - ne es, bet Dievs - tas, kā vēsta Kristus, jūs mudināt vīriešus, ko bieži pārliecināšanu, vīriešu no visiem rindās, bruņinieki kā arī pēdu kareivjiem, bagāts kā arī slikti, lai paātrinātu uz izskaust šo vile rase no jūsu brāļiem Kristus zemes komandas to. And if those who set out thither should lose their lives on the way by land, or in crossing the sea, or in fighting the pagans, their sins shall be remitted. Un ja tie, kas izklāstīti turp vajadzētu zaudēt savu dzīvību par to, kā pa sauszemi, vai šķērsojot jūru, vai arī cīņā pret pagans, viņu grēkus atlaiž. Oh what a disgrace, if a race so despised, base, and the instrument of demons, should so overcome a people endowed with faith in the all-powerful God, and resplendent with the name of Christ. Ak, kāds kauns, ja rase tā nicināts, bāzes, un dēmoniem instrumentu, ja tā pārvarēt cilvēki apveltīti ar ticību, visvarenu Dievu, un spožs ar vārdu Kristus. Let those who have been accustomed to make private war against the faithful carry on to a successful issue a war against the infidels. Ļaujiet tiem, kuri ir pieraduši veikt privātu karu pret uzticīgs veic, lai veiksmīgi izdot karš pret neticīgos. Let those who for a long time have been robbers now become soldiers of Christ. Ļaujiet tiem, kas ilgu laiku bijis laupītāju tagad karavīri Kristus. Let those who fought against brothers and relatives now fight against these barbarians. Ļaujiet tiem, kas cīnījās pret brāļiem un radiem tagad cīnīties pret šiem barbariem. Let them zealously undertake the journey under the guidance of the Lord. Ļaujiet viņiem zealously apņemas brauciena vadībā Kunga. ^{1 1}

The Catholic Encyclopedia informs us the following about Katoļu Encyclopedia informē mūs turpmāk par the Crusades Crusades : :

The Crusades were expeditions undertaken, in fulfilment of a solemn vow, to deliver the Holy Places from Mohammedan tyranny. Crusades bija ekspedīcijas veikti, pildot svinīgu zvērests, sniegt Svēto Vietu, no muhamedāņu tirānijas.

The origin of the word may be traced to the cross made of cloth and worn as a badge on the outer garment of those who took part in these enterprises. Vārda izcelsmi var izsekot līdz šķērsot izgatavoti no auduma un lietoti kā apliecinājums par ārējā apģērba gabalu, kuri piedalījās šajos uzņēmumos. Medieval writers use the terms crux ( pro cruce transmarina , Charter of 1284, cited by Du Cange sv crux), croisement (Joinville), croiserie (Monstrelet), etc. Since the Middle Ages the meaning of the word crusade has been extended to include all wars undertaken in pursuance of a vow, and directed against infidels, ie against Mohammedans, pagans, heretics, or those under the ban of excommunication. Viduslaiku rakstnieki lietošanas noteikumiem mīkla (pro cruce transmarina, hartu 1284, minējusi Du Cange sv būtība), croisement (Joinville), croiserie (Monstrelet), uc Kopš viduslaikiem vārda krusta karā ir paplašināta, lai iekļautu visi kari, ko veic saskaņā ar zvērests, un vērsti pret neticīgos, ti, pret Mohammedans, pagans, heretics, vai tiem, kas aizliegumu ekskomunikācija.

Many of the Christians who took part in the Crusades spoke of their great pride in wading in the blood of their enemies. Daudzi no kristiešiem, kuri piedalījās Crusades runāja par savu lielo lepnumu wading asinīs viņu ienaidniekiem. This is evident in Daimbert's comments in the Official Summary of the 1st Crusade, when he said Tas ir acīmredzams Daimbert komentāriem Oficiālajā kopsavilkums 1. Crusade, kad viņš teica,

And, if you desire to know what was done about the enemy whom we found there, know that in the portico of Solomon and his Temple, our men rode in the blood of the Saracens up to the knees of the horses. Un, ja jūs vēlaties zināt, kas tika darīts par ienaidnieku kuru atradām tur, zinām, ka portiks Zālamana un viņa Temple, mūsu vīrieši jāja asinīs Saracens līdz ar zirgu ceļgaliem. ^{2 2}

When Kad Jerusalem Jeruzaleme was conquered on the 15th of July 1099 by the Crusaders who were also known as the Christian Knights, more than 60,000 inhabitants, both Jewish and Muslim, were slaughtered in cold blood. bija conquered par 15 no 1099 jūlija krustneši, kas bija pazīstams arī kā kristiešu bruņinieku, vairāk nekā 60000 iedzīvotājiem, gan ebreju un musulmaņu, tika nokauti aukstā asinīs. In the words of one witness Attiecībā uz viena liecinieka vārdiem

…there [in front of Solomon's temple] was such a carnage that our people were wading ankle-deep in the blood of our foes, and after that “happily and crying for joy” our people marched to our Saviour's tomb, to honour it and to pay off our debt of gratitude. ... Tur [pie Zālamana templis], bija tāda asinspirts, ka mūsu cilvēki ir wading potītes-dziļi asinīs mūsu ienaidnieki, un pēc tam "laimīgi un raudāja prieka" mūsu cilvēki devās uz mūsu Pestītāja kaps, par godu tam un atmaksāties mūsu parādu pateicību.

The Archbishop of Tyre, who was also an eye-witness, wrote that: Riepu, kas bija arī acu liecinieku arhibīskaps, rakstīja, ka:

It was impossible to look upon the vast numbers of the slain without horror; everywhere lay fragments of human bodies, and the very ground was covered with the blood of the slain. Tas bija iespējams meklēt pēc milzīgo skaitu slain bez šausmas, visur gulēja fragmenti cilvēku struktūru, un ļoti zemi sedza ar asinīm slain. It was not alone the spectacle of headless bodies and mutilated limbs strewn in all directions that roused the horror of all who looked upon them. Tā nebija tikai briļļu un bez galvām struktūru un sakropļoti ekstremitāšu nokaisīta visos virzienos, kas roused šausmas visu, kas izskatījās pēc tiem. Still more dreadful was it to gaze upon the victors themselves, dripping with blood from head to foot, an ominous sight which brought terror to all who met them. Vēl briesmīgs bija to skatienu uz uzvarētāji paši, pilošs ar asinīm no galvas līdz kājām, draudošs skats, kas celta terora visiem, kas met viņiem. It is reported that within the Temple enclosure alone about ten thousand infidels perished. Tiek ziņots, ka laikā Temple kamerā tikai apmēram desmit tūkstoši neticīgos bojā. ^{3 3}

Songs were even composed about the conditions of the battles during the Crusades. Dziesmas bija pat veido aptuveni no cīņas apstākļiem laikā Crusades.

Count Roland gripped his sword dripping with gore he strikes his valiant blows, shivering shafts of spears and bucklers, too, cleaving through feet and fists, saddles and sides. Grāfs Roland satver zobena pilošs ar Gore viņš streiki viņa Valiant sitieniem, drebuļi vārpstas Spears un bucklers Arī cleaving ar kājām un dūres, sēdekļu un sāniem. To see him hack the limbs from Saracens, pile them upon the earth, corpse upon corpse, would call to mind a very valiant knight. Lai redzētu viņu banalizēt ekstremitāšu no Saracens, pāļu tos uz zemes, līķis uz līķis, varētu atgādināt ļoti drosmīgs bruņinieks. ^{4 4}

These quotes are instructive in their presentation of Western Christian foundational attitudes toward Islam. Šīs pēdiņām ir pamācošs to uzrādot Rietumu Christian pamatus attieksmi pret islāmu. In medieval Europe, the Popes began to use Islam as a proxy to convince backsliding Christians to return to the fold and to convince themselves that Christians were chaste, denouncing Islam as a sexually liberal and even licentious religion. Viduslaiku Eiropā, Popes sāka izmantot islāmu kā aizstājēju, lai pārliecinātu atkrišanu kristiešiem, lai atgrieztos pie reizes, un, lai pārliecinātu sevi, ka kristieši bija nevainīgs, nosodot islams kā seksuāli liberālu un pat izlaists reliģiju. Once the Europeans gained a foothold in West Asia, one of the areas of greatest concern was miscegenation. Kad eiropieši ieguva stabilu stāvokli Rietumu Āzijā, viens no lielākajiem bažas jomām tika rasu sajaukums. In the Crusader mind, even sex with one's own wife was a carnal sin; sex with an infidel woman was punished by “castration for the Crusader and facial mutilation for the woman.” Muslim women were “viewed as defiled and wanton whores and seductresses.” This stigma is evident in Bishop Jacques de Vitry's comments on the 5th Crusade, when he says that Jo Crusader prātā, pat dzimums ar vienu pašu sieva bija miesas grēks, seksu ar neticīgais sieviete tika sodīts ar "kastrācija par Crusader un sejas sakropļošanu par sievieti." Musulmaņu sievietes tika "skatīta kā aptraipīts un izvirtule whores un seductresses. "Šī stigma ir acīmredzams Bishop Jacques de Vitry komentāri par 5. Crusade, kad viņš saka, ka

Those amongst the Saracens are considered most religious who can make the most women pregnant they lie with their concubines and wives often in times of fast, because they suppose making love and desire are so meritorious, either to satisfy lust or to generate many sons to strengthen the defense of their religion. Tiem starp Saracens uzskata vairums reliģisko, kuri var dot visvairāk sievietes grūtniecības stāvoklī tie atrodas ar viņu concubines un sievas bieži laikā, kad strauji, jo pieņemsim padarīt mīlestība un vēlme ir tik vērts, nu, lai apmierinātu iekāre vai radīt daudz dēlu, lai stiprinātu aizstāvēt savu reliģiju. ^{5 5}

2. 2. Christian Persecution during the Spanish Inquisition Christian Vajāšana laikā spāņu Inkvizīcijas

It is well known in all Spain that pressure on Isabella led to the foundation in 1478 of the Spanish Inquisition, over which the Crown was given almost full control by the Pope. Ir labi zināms visā Spānijā, kas spiedienu uz Isabella rezultātā pamats, kas 1478 no spāņu Inkvizīcijas, pār kuru Crown tika dota gandrīz pilnīga kontrole, ko pāvests. The Inquisition was founded to solve one specific problem: the religious and public status of “conversos”. Inkvizīcijas tika dibināta, lai risinātu vienu konkrētu problēmu: reliģisko un sabiedrisko statusu "conversos". Conversos accused of practicing the Jewish faith were its main line of business, but such cases tended to occur only at specific periods and often had political rather than religious overtones. Conversos apsūdzēti praktizējoša ebreju ticība bija tās galvenais virziens, tomēr šādos gadījumos mēdza notikt tikai pēc noteiktiem laikposmiem un bieži vien ir politisks, nevis reliģisku nokrāsu. Where neither Protestants nor Jews existed the Inquisition still intruded regularly into daily life, as the self-appointed guardian of orthodoxy and morality, with extensive powers to prosecute subversive or disrespectful words, thoughts and writings; sexual misbehaviour; bigamy; usury; superstitious practices; and other crimes large or small. Ja ne protestanti, ne ebreji bija Inkvizīcijas tomēr nepārtrūka regulāri ikdienas dzīvē, kā sevi iecelts aizbildnis ir pareizticība un morāli, ar plašām pilnvarām, lai sauktu pie atbildības graujošām vai nerespektējošs vārdi, domas un raksti, seksuālās slikta uzvedība, divlaulība, augļošanu; māņticīgs praksi; un citiem noziegumiem liels vai mazs.

A later historian, the Jesuit Juan de Mariana, admitted that some aspects of the Inquisition “appeared very oppressive to Spaniards”. Vēlāk vēsturnieks, jezuīts Juan de Mariana, atzina, ka daži no Inkvizīcijas aspekti "šķita ļoti nomācošs ar spāņiem." But because the tribunal was a tool of deep, seated prejudices, those who directed it were able to bring into being a terrifying social weapon that helped to mould the thinking of Spaniards for centuries. Bet tāpēc, ka tiesa bija līdzeklis dziļi, sēž aizspriedumi, kas vērsti tas varēja jāstājas ir terrifying sociālās ieroci, kas palīdzēja pelējuma domāt par spāņiem gadsimtiem ilgi. It was one of the most powerful forces in the everyday life of sixteenth and seventeenth century Spain. Tas bija viens no spēcīgākajiem spēku ikdienas dzīvē sešpadsmitā un septiņpadsmitā gadsimta Spānijā.

The tribunal set itself a task which was more recognizably “racialist than religious: to purify peninsular Catholicism by eliminating from the Church and its clergy all descendants of Jewish or Moorish blood”. Tribunāls izvirzīja uzdevumu, kas bija vairāk atpazīstamas "racialist par reliģiju: attīrīšanai pussalā katolicisms, izslēdzot no baznīcas, un tās garīdzniecību visi pēcteči ebreju un mauru asinis." The task was carried out with an efficiency that has left a permanent mark on Spanish Uzdevums tika veikts ar efektivitāti, kas ir atstājis pastāvīga zīme uz Spānijas history vēsture . . Even in modern times distrust of Jews and Arabs has played a significant role in Spanish politics. Pat mūsdienās neticību par ebrejiem un arābiem ir bijusi ievērojama loma Spānijas politiku. The early proceedings were undoubtedly bloody: a contemporary historian estimated that in Seville alone between 1480 and 1488 the tribunal had burnt over seven hundred people and punished several thousands. Agrīnā procedūras bija neapšaubāmi asiņainā: mūsdienu vēsturnieks lēsts, ka Seviļā tikai starp 1480 un 1488 tribunāls bija sadedzināti vairāk nekā septiņi simti cilvēku un sodīti vairāki tūkstoši.

In the year of 1492 the influential Tomas de Torquemada convinced Ferdinand and Isabella to expel all the surviving unconverted Jews. Gadā par 1.492 ietekmīgu Tomas de Torquemada pārliecināta Ferdinands, un Isabella izraidīt visas pārdzīvojušais nepārvērstos ebrejiem. Perhaps 200,000 Jews, including some of the country's best educated and most productive people, were sent packing to North Africa and various refuges in Europe. Varbūt 200000 ebreji, tostarp dažas no valsts labākajiem izglītots un ražīgākie cilvēki, nosūtīja iepakošana uz Ziemeļāfriku un dažādas patvērumu Eiropā.

The struggle against the Moors was always a unifying force, and the final push evoked harmonious cheers of thanks-giving from Spaniards, and from all of Christendom. Pret mauru cīņa vienmēr vienojošā spēka, un gala push spriests harmonisku cheers pateicības pasniegšanas no spāņiem, un no visa kristīgā. In 1492, when the Reconquest captured the last Muslim city, Granada, Ferdinand and Isabella, ceremoniously accepted the keys to the Alhambra, the city's wondrous palace. In 1492, kad Reconquest notverti pēdējais musulmaņu pilsēta, Granada, Ferdinands un Isabella, svinīgi pieņēma atslēgas Alhambra, pilsētas brīnumains pils. It was all very chivalrous, except that the religious freedom guaranteed to the Muslims was soon revoked and mass conversions were decreed. Tas viss bija ļoti bruņniecisks, izņemot to, ka reliģisko brīvību, kas garantēta, lai musulmaņi drīz atsauc un masveida pārrēķināšana tika izsludināta.

Conclusion Secinājums

To claim that Christians are on “a moral high ground” when preaching their religion and have been “abstaining from violence” as it is the fundamental teaching of their religion is very much further from the truth, as the evidence shows. Apgalvot, ka kristieši ir par "morālu augstu zemes", kad sludina savu reliģiju un ir "atturoties no vardarbības", kā tas ir pamata mācību viņu reliģija ir ļoti daudz tālāk no patiesības, jo pierādījumi liecina. One may object that we are concentrating only on the negative, not providing any background analysis, and are not making necessary distinctions between various brands of Var iebilst, ka mēs esam koncentrējas tikai uz negatīvo, nevis sniedzot fona analīzi, un netiek veikt nepieciešamos atšķirības starp dažādiem zīmoliem Christianity Kristietība and between secular and religious tendencies in the Christian world. un starp laicīgās un reliģiskās tendences kristiešu pasaulē. But this is precisely what the Christians do to Muslims. Bet tas ir tieši tas, ko kristieši darīt, lai musulmaņi. They mostly talk and ask about acts of violence taking place in the vast Muslim world without making any distinctions, or analyzing them properly, or balancing them with the positive aspects. Tie galvenokārt runā un jautājiet par vardarbību, kas notiek lielākajā musulmaņu pasaulē, neizraisot atšķirības, vai analizētu to pareizi, vai arī līdzsvarošana tos ar pozitīvajiem aspektiem. The point in this paper is not to prove that Christianity's teachings are based on murder and violence, as the missionaries would like to claim for Islam, but only to show that Christians have a much darker past of murder and persecutions against those who do not conform to their doctrines when compared to Muslims. Šajā dokumentā punktā, nav jāpierāda, ka kristietība ir mācības pamatā ir slepkavība un vardarbības, kā misionāri vēlētos prasību par islāmu, bet tikai lai pierādītu, ka kristieši ir daudz tumšāku pagātni slepkavībā un vajāšanu pret tiem, kas neatbilst viņu doktrīnas, salīdzinot ar musulmaņiem.

And certainly, only God knows best! Un, protams, tikai Dievs zina vislabāk!

1. August C. Krey, The First Crusade: The Accounts of Eye Witnesses and Participants , (Gloucester, Massachusetts: Peter Smith, 1958) [ Augusts C. Krey, First Crusade: pārskati Acu lieciniekiem un dalībniekiem (Gloucester, Massachusetts: Peter Smith, 1958) [ back atpakaļ ] ]
2. Ibid , p. Turpat, lpp 275 [ 275 [ back atpakaļ ] ]
3. F. Turner, Beyond Geography (New York, 1980) [ F. Turner, Beyond ģeogrāfija (Ņujorka, 1980) [ back atpakaļ ] ]
4. F. Turner, Beyond Geography (New York, 1980) [ F. Turner, Beyond ģeogrāfija (Ņujorka, 1980) [ back atpakaļ ] ]
5. Norman Daniel, Heroes and Saracens: An Interpretation of the Chansons de Geste , (Edinburgh: Edinburgh University Press, 1984) [ Norman Daniel, varoņiem un Saracens: interpretēšana Geste Chansons de (Edinburga: Edinburgas University Press, 1984) [ back atpakaļ ] ]