If you're new here, you may want to get regular updates via Ja esat jauna šeit, jūs varat saņemt regulārus atjauninājumus, izmantojot RSS feed RSS feed . . Thank you for visiting! Paldies par apmeklējot!

Of course many religions do not have prophets in the strictest sense. Protams, daudzi reliģijām nav prophets, kas vistiešākajā nozīmē. Hindus have their gurus and sadhus, the Chinese their sages, Buddhists their masters — but they do not have prophets, as do Jews, Christians, and Muslims. There is no doubt that if anyone in the whole of religious Hinduisti ir to gurus un sadhus, Ķīnas viņu sages, budisti viņu meistari - bet viņiem nav prophets, tāpat kā ebreji, kristieši un musulmaņi. Nav nekādu šaubu, ka, ja kāds visā reliģisko history vēsture is termed the prophet, because he claimed to be just that, but in no way more than that, it was Muhammad . sauc pravietis, jo viņš apgalvoja, ka tikai to, bet nekādā ziņā vairāk, nekā tas bija Muhammad. But may a Christian assert that Muhammad was a prophet? Bet var Christian apgalvot, ka Muhammad bija pareģis? Christians, if they pause to survey the situation, must admit the following (especially in light of the Hebrew Bible): Kristieši, ja tās pauzes, lai novērotu situāciju, jāatzīst šādi (it īpaši ņemot vērā ivrita Bībeles):

• Like the prophets of Israel, Muhammad did not function by reason of an office assigned to him by the community (or its authorities), but by reason of a special personal relationship with God. Tāpat kā prophets Izraēlu, Muhammad nebija funkciju dēļ biroja viņam uzticēt sabiedrības (vai tās iestādes), bet sakarā ar īpašu personiskas attiecības ar Dievu.
• Like the prophets of Israel, Muhammad was a person of strong will who felt himself fully imbued with a godly calling, fully consumed, exclusively appointed to his task. Tāpat kā prophets Izraēlu, Muhammad bija persona ar spēcīgu būs, kas uzskatīja sevi pilnīgi piesātinātas ar dievbijīgs zvanot, pilnībā patērēta, tikai ieceļ uz viņa uzdevumu.
• Like the prophets of Israel, Muhammad spoke to the heart of a religious and social crisis, and with his passionate piety and revolutionary proclamation he opposed the wealthy ruling class and the tradition it was trying to preserve. Tāpat kā prophets Izraēlu, Muhammad runāja ar centrā reliģiskā un sociālās krīzes, un ar viņa kaislīgo dievbijība un revolucionārs proklamēšana viņš iebilda pārtikušie nolēmumu klasi un tradīcija tika cenšamies saglabāt.
• Like the prophets of Israel, Muhammad, who mostly called himself the “Warner”, sought to be nothing but the verbal instrument of God and to proclaim not his own, but God's word. Tāpat kā Izraēla, Muhammad, kas galvenokārt sauc sevi par "Warner", mēģināja būt nekas, bet verbālās instruments Dieva un proklamē ne savu pravieši, bet Dieva vārdu.
• Like the prophets of Israel, Muhammad untiringly proclaimed the one God who tolerates no other gods and who is at the same time the good Creator and merciful Judge. Tāpat kā prophets Izraēlu, Muhammad untiringly izsludina vienu Dievu, kurš panes nav citu dieviem, un kas ir tajā pašā laikā labu Creator un žēlsirdīgs tiesnesis.
• Like the prophets of Israel, Muhammad required, as a response to this one God, unconditional obedience, devotion, submission, which is the literal meaning of word Islam: everything that includes gratitude to God and generosity toward fellow human beings. Tāpat kā prophets Izraēlu, Muhammad prasīts, atbildot uz šo vienu Dievu, beznosacījumu paklausība, pieķeršanās, iesniegšanu, kas ir burtiski nozīmē vārdu Islam: viss, kas ietver pateicību Dievam un pret līdzpilsoņiem cilvēkiem augstsirdību.
• Like the prophets of Israel, Muhammad combined monotheism with humanism or human values, belief in the one God and God's judgment with a call to social justice, and a threat to the unjust, who go to hell, with promises to the just, who are gathered into God's paradise. Tāpat kā Izraēla, Muhammad kombinētās monoteisms ar humānisms vai cilvēka vērtībām, kas viena Dieva ticība un Dieva spriedums ar aicinājumu uz sociālo taisnīgumu, kā arī draudus praviešiem netaisnu, kas iet uz elle ar apsola tikko, kuri pulcējās uz Dieva paradīze.

Whoever reads the Bible — at least the Hebrew Bible — together with the Qur'an will be led to ponder whether the three Semitic religions of revelation-Judaism, Christianity, and Islam-and especially the Hebrew Bible and the Qur'an, could have the same foundation. Kurš skan Bībeles - vismaz ivrita Bībeles - kopā ar Qur'an būs radījusi apdomājiet, vai trīs semītu reliģijām no atklāsme-jūdaisms, kristietība un islāms, un jo īpaši ivrita Bībeles un Qur'an, varētu būt pats fonds. Is it not one and the same God who speaks so clearly in both? Vai tas nav viens un tas pats Dievs, kurš runā tik acīmredzami gan? Does not the “Thus says the Lord” of the Hebrew Bible correspond to the “Speak” of the Qur'an, and the “Go and proclaim” of the Hebrew Bible to the “Stand up and warn” of the Qur'an? Neattiecas "Tā saka Tas Kungs" ir ivrita Bībeles atbilst "Speak" no Qur'an, un "Go un proklamē" no ivrita Bībeles uz "Stand up un brīdināt" no Qur'an? In truth, even the millions of Arab-speaking Christians have no other word for God than “Allah”. Patiesībā, pat arābu valodā runājošo kristieši miljoniem nav citu vārdu par Dievu, nevis "Allah".

Might it not therefore be purely dogmatic prejudice that recognizes Amos and Hosea, Isaiah and Jeremiah, as prophets, but not Muhammad? Vai tas nav tādēļ tīri dogmatisks aizspriedumiem, ka atzīst, Amos un Hosea, Jesajas un Jeremiah, kā pravieši, bet ne Muhammad? Whatever one may have against Muhammad from the standpoint of Western Christian morality (armed violence, polygamy, a sensual lifestyle for males), the following facts are indisputable: Neatkarīgi viens var būt pret Muhammad no viedokļa Western Kristīgo morāli (bruņotu vardarbību, poligāmiju, juteklisko dzīvesveida vīriešiem), šādi fakti ir neapstrīdamas:

• Today there are almost eight hundred million persons in the huge area between Morocco to the west and Bangladesh to the east, between the steppes of central Asia to the North and the Island world of Indonesia to the south, who are stamped with the compelling power of a faith that, like virtually no other faith, has molded into a universal type those who confess it. Šodien ir gandrīz astoņi simti miljonu cilvēku milzīgo zonā starp Marokas uz rietumiem un Bangladešu uz austrumiem, starp Vidusāzijas stepēm uz ziemeļiem un sala pasaulē Indonēzijas uz dienvidiem, kas ir apzīmogotas ar pārliecinošu jauda ticība, ka, līdzīgi praktiski nav citu ticību, ir molded vērā vispārējo tipa tiem, kas atzīties tajā.
• All those persons are linked by a simple confession of faith (There is no God but God, and Muhammad is his prophet), linked by five basic obligations, and linked by thorough submission to the will of God, whose unchangeable decision, even when it brings suffering, is to be accepted. Visas šīs personas ir saistītas ar vienkāršu konfesijas ticības (nav Dievs, bet Dievs, un Muhameds ir viņa pravietis), kas saistīts ar pieci pamatpienākumus, un saistīta ar rūpīgu iesniegšanai gribu Dievs, kuru nemainīgs lēmums, pat ja tas rada ciešanas, ir pieņemts.
• Among all the Islamic peoples there has remained a sense of fundamental equality before God of an international solidarity that is basically capable of overcoming race (Arabs and non-Arabs) and even the castes of India. Starp visiem Islāma tautu tur ir palicis sajūtu pamattiesību vienlīdzību pirms Dievs ar starptautisku solidaritāti, kas būtībā ir spējīgs pārvarēt rases (arābi un ne-arābi) un pat Indijas kastām.

I am convinced that, despite all the renewed fears of Islam, there is a growing conviction among Christians that, in the light of Muhammad's place in world history, we must correct our attitude toward Islam. Esmu pārliecināts, ka, neskatoties uz visiem atjaunotās bailes Islam, aug pārliecība starp kristiešiem, ka, ņemot vērā Muhammad vietu pasaules vēsturē, mums ir pareizs mūsu attieksme pret islāmu. The “scourge of exclusiveness”, arising from Christian dogmatic impatience and intolerance, condemned by the British historian Arnold Toynbee, must be abandoned. "Postu no ekskluzivitāte", kas izriet no Christian dogmatisks nepacietību un neiecietību, nosodījusi Britu vēsturnieks Arnolds Toynbee, ir atmesta. Regarding the figure of the prophet, I believe the following must be admitted: Attiecībā uz skaitlis no pareģis, es uzskatu, ka šādi ir atļauts:

• Arabians in the seventh century rightly listened to and followed the voice of Muhammad. Arābi septītajā gadsimtā pareizi klausīties un sekoja balss Muhammad.
• In comparison to the very worldly polytheism of the old Arabian tribal religions before Muhammad, the religion of the people was raised to a completely new level, that of a purified monotheism. Salīdzinot ar ļoti laicīgs politeisms no vecās Arābijas cilšu reliģijām pirms Muhammad, tautas reliģija tika palielināta līdz pavisam jaunā līmenī, ka attīrīta monoteisms.
• The first Muslims received from Muhammad — or, better still, from the Qur'an — endless inspiration, courage, and strength for a new religious start: a start toward greater truth and deeper understanding, toward a breakthrough in the revitalizing and renewal of traditional religion. Pirmais Musulmaņu saņemti no Muhammad - vai, vēl labāk, no Qur'an - nebeidzamu iedvesmu, drosmi un izturību attiecībā uz jaunu reliģisko start: sākums pret lielāku patiesību un dziļāku izpratni, pret izrāviens atjaunošanā un tradicionālo atjaunošana reliģiju.

In truth, Muhammad was and is for persons in the Arabian world, and for many others, the religious reformer, lawgiver, and leader; the prophet per se . Patiesībā, Muhammad bija un ir personām, arābu pasaulē, un daudzi citi, reliģisko riformers, lawgiver, un vadītājs; pravietis per se. Basically Muhammad, who never claimed to be anything more than a human being, is more to those who follow him than a prophet is to us: he is a model for the mode of life that Islam strives to be. Būtībā Muhammad, kas nekad apgalvoja, ka ir kaut kas vairāk nekā cilvēku, ir vairāk tiem, kas seko viņam nav pareģis ir mums: viņš ir modelis režīmā dzīves Islam cenšas būt. If the Catholic Church, according to the Vatican II “Declaration on Non-Christian Religions”, “regards with esteem the Muslims”, then the same church must also respect the one whose name is embarrassingly absent from the same declaration, although he and he alone led the Muslims to pray to this one God, for through him this God “has spoken to humanity”: Muhammad the prophet. Ja katoļu baznīca, saskaņā ar Vatikāna II "Deklarāciju par Non-Christian Reliģijas", "attiecībā uz ar cieņu musulmaņiem", tad pati baznīca ir jābūt arī attiecībā uz vienu, kura vārds ir embarrassingly prom no pašu deklarāciju, lai gan viņš un viņa Tikai lika musulmaņi lūgties, lai šo vienu Dievu, lai ar viņu šo Dievs "ir runā, lai cilvēci": Muhammad pravietis. But does not such an acknowledgment have very grave consequences, especially for the message he proclaimed, the teachings set down in the Qur'an? Bet nav šādu apstiprinājumu, ir ļoti nopietnas sekas, jo īpaši attiecībā uz ziņu viņš pasludināja, mācībām noteiktajām Qur'an?

I think for the peoples of Arabia Muhammad's prophecy led to tremendous progress. Es domāju, ka par tautu Arābija Muhameda pravietojumu izraisīja milzīgu progresu. Whatever we Christians do with this fact, we must affirm that he acted as a prophet and that he was a prophet . Neatkarīgi mēs kristieši darīt ar šo faktu, mums ir apgalvot, ka viņš rīkojās kā pravietis un ka viņš ir pravietis. I do not see how we can avoid the conclusion that on their way of salvation, Muslims follow a prophet who is decisive for them. Es neredzu, kā mēs varam izvairīties no secinājuma, ka par to, kā pestīšanas, musulmaņu ievērot pareģis, kas ir izšķirošs, lai tiem.