Excerpts from Madinian Society At The Time of The Prophet (transl. Huda Khattab), International Islamic Publishing House and The International Institute of Islamic Thought, 1991. Izvilkumi no Madinian sabiedrības brīdī Pravietis (transl. Huda Khattab), Starptautiskā Islāma Izdevniecība un Starptautiskās 1991 institūta Islāma domas. Compiled by Adam Rodrigues Sastādījis Adam Rodrigues

The Legislation of Jihad Likumdošana Jihad

Jihad is an Islamic legal term meaning fighting in the way of Allah in order to establish a just system which upholds the laws of the Shariah and seeks to realize the aims of Islam on earth. Džihāds ir musulmaņu juridisks termins, kas nozīmē cīņu ceļā Allah, lai izveidotu taisnīgu sistēmu, kas aizstāv likumus Šariatam un cenšas realizēt mērķus islāma pasaulē. Jihad was not legislated during the Makkan period when the Muslims were ordered not to oppose the Mushrikun (polytheists or idolaters) force or to carry weapons against them. Džihāds nebija tiesību aktus laika Makkan periodā, kad musulmaņi lika necelt iebildumus pret Mushrikun (polytheists vai elku kalpiem) nepārvaramas vai nēsāt ieročus pret viņiem. The guiding policy among the Muslims at that time was: Noteicošais politikas starp musulmaņiem tajā laikā bija:

“….hold back their hands (from fighting) and establishing regular prayers.” (Al Nisa 4:77) "... Kavē. Rokas (no cīņas), un ar kuru izveido regulāru lūgšanām." (Al Nisa 4:77)

This was the position taken by the Muslims when the missions of Islam were still new, like a young plant which needed water and nourishment to establish strong roots and face the elements. Tas bija nostāja, ko musulmaņi, kad islāma misiju vēl jauni, piemēram, jauniešu uzņēmums, kas vajadzīgi, ūdens un barības, lai izveidotu spēcīgu sakņu un sejas elementiem. If Islam had confronted the Mushrikun by the sword at that time, the Mushrikun would have uprooted and destroyed Islam at the outset. Ja islams bija nostādīja Mushrikun ar zobenu šajā laikā Mushrikun būtu izsūtītiem un iznīcina jau pašā sākumā islāmu. Wisdom dictated that the Muslims patiently endure the persecution of the Mushrikun, and concentrate their efforts on improving themselves and increasing their faith through acts of worship and struggling with their nafs (inner selves), and calling others to Islam in order to increase the numbers of Muslims. Gudrība diktē, ka musulmaņi pacietīgi paciest vajāšanu Mushrikun un koncentrēt savus centienus, lai uzlabotu sevi un palielinot viņu ticību, izmantojot darbības kulta un cīnās ar to nafs (iekšējo būtību), un aicinot citus islāmu, lai palielinātu skaitu musulmaņiem.

The Muslims were indistinguishable from the Mushrikun in their everyday life, and there was no separate camp which Muslims could join on accepting Islam even though they used to gather in Dar Al Arqam and other places to receive the teachings of Islam. Musulmaņi ir atšķirama no Mushrikun savā ikdienas dzīvē, un nebija atsevišķa nometni, kas musulmaņiem varētu pievienoties akceptēšanu islāmu pat ja tie izmanto, lai apkopotu Dar Al Arqam un citās vietās, lai saņemtu mācībām par islāmu. If Jihad had been made compulsory at that time, there would have been a battle in every house where someone had become Muslim. Ja Jihad bija obligāti tajā laikā, būtu bijis cīņa katrā mājā, kur kāds bija kļuvusi musulmaņi. When the Muslims emigrated to Madinah, and the Ansar supported Islam, and the Muslims had territory which was under their control, Jihad was instituted by God Almighty. Kad musulmaņi emigrēja uz Madinah un Ansar atbalstīja islāmu, un musulmaņi ir teritorija, kas atradās to kontrolē, Jihad tika izveidota ar Visvarenais Dievs. At first, permission was given to fight in self-defense: Sākumā atļauja tika dota, lai cīnītos pašaizsardzības nolūkos:

To those against whom war is made, permission is given (to fight), because they are wronged; … and verily, God is most powerful for their aid. Tiem pret kuriem karš nav, tiek dota atļauja (cīnīties), jo tie ir nodarīts kaitējums, ... un patiesi Dievs ir spēcīgākie viņu atbalstu. (Al-Hajj 22:39)[1] (Al-Hajj 22:39) [1]

Then the Muslims were given permission to fight in self-defense and in defense of their beliefs and principles: Tad musulmaņi tika dota atļauja cīnīties pašaizsardzības un aizstāvēt savu pārliecību un principiem:

Fight in the cause of God those who fight you, but do not transgress limits; for God loveth not transgressors. Cīņa cēlonis Dieva tiem, kas cīnās jums, bet nav pārkāptu robežas, jo Dievs mīl ne ļaundariem. (Al-Baqarah 2:190) (Al-Baqarah 2:190)

This was the second stage in the legislation of Jihad. Tas bija otrais posms tiesību aktos Jihad. In this respect, Jihad differs from the other wars of human history. Šajā sakarā Jihad atšķiras no citiem kariem cilvēces vēsturē. It is aimed at achieving political and economic goals for certain individuals or groups, who “intend not high-handedness or mischief on earth”[2]. Tā mērķis ir panākt politisku un ekonomisku mērķu noteiktām personām vai grupām, kas "neplāno liela handedness vai ļaunums uz zemes" [2]. The aims of Jihad, and the obligations of truth, justice and mercy on which it is conditioned, distinguish it from all other kinds of war. Mērķus Jihad, kā arī patiesības, taisnīguma un žēlastības pienākumiem, par kuriem tā ir atkarīgs, atšķirībā no visiem citu veidu kara. According to the Qur'an: Saskaņā ar Qur'an:

“Those who believe fight in the cause of God, and those who reject Faith fight in the cause of evil.” (Al Nisa 4:76) (Al Nisa 4:76) "Tie, kas tic cīņa cēlonis Dieva, un tiem, kas noraida Ticība cīņa cēlonis ļaunuma."

And the Prophet(P) is reported as having said: Un pareģis (P), ir ziņots par tādu teica:

“Fight in the name of God and in the way of God. "Cīņa ar Dieva vārdu un tādā veidā Dieva. Go on military expeditions but do not plunder. Iet uz militārās ekspedīcijas, bet nav izlaupīt. Do not break your pledge, nor mutilate, nor kill children.”[3] Nav pauze jūsu apņemšanos, kā arī kropļot, ne nogalināt bērnus. "[3]

Then came the third stage in which the Muslims were ordered to fight the Mushrikun and to initiate the fighting. Tad nāca trešais posms, kurā musulmaņi lika cīnīties Mushrikun un uzsākt cīņu. This was to facilitate the spread of Islam by removing any obstacles placed in its path by the forces of Shirk (polytheism or idolatry), and to give the Muslims the upper hand in the world. Šis bija veicināt izplatīšanu islāma, novēršot visus šķēršļus ievieto savā ceļā ko Širk (politeisms vai elku pielūgšana) spēkiem, un lai sniegtu musulmaņiem virsroku pasaulē. In this way, no one would be able to persecute the believers wherever they were or make them renounce their faith. Tādā veidā, neviens varētu vajāt ticīgajiem kur tā tika vai padarīt tos atteikties no savas ticības. This directive may be clearly seen in the following verses of the Qur'an (ayat): Šī direktīva ir skaidri redzams lasiet no Qur'an (ayat):

“And fight them until there is no more tumult or oppression, and there prevail justice and faith in God altogether and everywhere.” (Al-Anfal 8:39) "Un ar tām cīnīties, kamēr vairs nav troksnis vai spiedienu, un tur dominē tiesiskuma un ticību Dievam kopumā un visur." (Al-Anfal 08:39)

“Fighting is prescribed for you, and ye dislike it. "Cīņa ir parakstītas tieši Jums, un jūs nepatīk tas. But it is possible that ye dislike a thing which is good for you.” (Al-Baqarah 2:216) Bet tas ir iespējams, ka jūs nepatīk lieta, kas ir labi gan jums "(Al-Baqarah 2:216).

“Fight those who believe not in God nor the Last day, not hold that forbidden which hath been forbidden by God and His Apostle, nor acknowledge the religion of truth (even if they are) of the people of the book, until they pay the jizyah with willing submission, and feel themselves subdued.” (Al-Tawbah 9:29) "Cīņa tiem, kas tic ne Dievam, ne pēdējā diena, nav apliecinājusi, ka aizliegti, kas darījis ir aizliegta ar Dievu un Viņa apustulim, ne atzīt reliģijas patiesības (pat ja tie ir), no grāmatas cilvēkiem, līdz tie maksā jizyah ar mieru iesniegšanas, un jūtas zems "(Al-Tawbah 09:29).

Jihad is one of the most important religious duties in Islam. Džihāds ir viens no svarīgākajiem reliģiskos pienākumus islāmā. It clarifies the major aim which Muslims strive to achieve, namely the freedom of all people in all parts of the world to embrace Islam, and the formation of the political and military power needed to support this freedom and to protect the new Muslims. Tas precizē galvenais mērķis, kas musulmaņiem jācenšas sasniegt, proti, brīvību visiem cilvēkiem visās pasaules daļās, lai aptvertu islāmu, kā arī politiskās un militārās varas, lai atbalstītu šo brīvību un aizsargātu jauno musulmaņiem veidošanos. The spread of Islam at the individual level cannot be achieved by force. Islāma izplatība individuālā līmenī nevar sasniegt ar spēku. “Let there be no compulsion in religion” (2:256). "Lai nebūtu nekādu piespiedu reliģijas" (2:256). But in order to promulgate Islam, consolidate it and protect its adherents worldwide, Islam needed to be superior to all other international political and military forces, especially in the world where Islam appeared fourteen centuries ago. Bet, lai izsludināt islāmu, apvienot, un aizsargāt tās piekritēju visā pasaulē, islāms vajadzēja pārāka par visām citām starptautisko politisko un militāro spēku, jo īpaši pasaulē, kur islāms parādījās četrpadsmit gadsimtus atpakaļ.

The governments of that time prevented their citizens from embracing Islam. Tā laika valdībām neļāva to pilsoņus no visaptverošas islāmu. The Quraysh in Makkah persecuted the Muslims and so also did the Persians and Byzantines on the borders of the Arabian peninsula in Syria and Egypt. The Quraysh Makkah vajāti musulmaņi un tāpēc tiem arī bija persieši un bizantieši par Arābijas pussalā Sīrijā un Ēģiptē robežām. The Islamic texts make it clear that the legislation of Jihad was no temporary matter; it is a permanent religious duty, according to the Islāma teksti skaidri, ka Jihad tiesību nebija pagaidu jautājumu; tā ir pastāvīga reliģisks pienākums, saskaņā ar hadith Hadith : :

Jihad remains obligatory until the day of resurrection. Džihāds ir obligāta, līdz dienai, augšāmcelšanos. One who died but did not fight in the way of God, nor did he express any desire (or determination) for Jihad, died the death of a hypocrite.[4] Kurš nomira, bet nav cīņa kā Dievs, ne arī viņš izsaka jebkāda vēlme (vai noteikšana) par Jihad, nomira nāves liekulis [4].

The books of Fiqh devoted whole sections to the various laws regulating Jihad, just as they did with salah, sawm, hajj, and zakah. Ar Fiqh grāmatu veltīta veselas sadaļas ar dažādiem likumiem regulē Jihad, tāpat kā tas bija ar Salah, sawm, Hajj un Zakā. Hence it is clear that this is a continuing obligation on the Muslim Ummah, just like the other obligations and pillars. Līdz ar to ir skaidrs, ka tas ir ilgstošu saistību uz musulmaņu Ummah, tāpat kā citas saistības un pīlāriem.

Jihad united the various groups within the Muslim Ummah and directed their energies towards confronting the enemy. Džihāds vieno dažādu grupu musulmaņu Ummah un ir vērsta enerģiju uz kurām saskaras ienaidnieku. Wherever the Muslim forces went, they proclaimed the call to free men from enslavement or worship of anything other than Allah, to regard all men as equal and respect man whatever his color or race. Ikreiz, kad musulmaņu spēki devās, tie izsludina aicinājumu atbrīvot vīriešus no verdzību vai par jebko, kas nav Allah, dievkalpojumu uzskatīt visus vīriešus, vienlīdzīgas un cieņas cilvēks neatkarīgi no viņa ādas krāsu vai rasi. Men's hearts were pierced by this call to lofty principles, rather than by swords. Cilvēku sirdis tika piestiprināti ar šo aicinājumu cēls principus, nevis zobenu. This is the secret behind the spread of Islam and the victory of its forces. Tas ir noslēpums aiz islāma izplatību un tās bruņotajiem spēkiem uzvaru.

Some of those who have researched the Futuhat (liberation campaigns resulting in the spread of Islam) have given various reasons for this rapid and successful expansion. Daži no tiem, kas ir pētījuši Futuhat (atbrīvošanās kampaņas rezultātā izplatīšanos islāmu), ir dota vairāki iemesli ātri un veiksmīgi izvērst. Caetani and other Orientalists have suggested that the motives were economic, basing this suggestion on the claim that the Arabian peninsula had undergone climatic changes, ie, severe drought had caused waves of human migration from the peninsula to the Fertile Crescent where people could find economic prosperity, and that the Futuhat was just one of many such wars. Caetani un citi Orientalists pauda viedokli, ka motīvi ir ekonomiskās, balstoties šo ierosinājumu apgalvojums, ka Arābijas pussalā bija notikušas klimata pārmaiņas, ti, sausumu, radīja viļņi cilvēku migrāciju no pussalas līdz auglīgā pusmēness, kur cilvēki varētu atrast ekonomisko labklājību , un ka Futuhat bija tikai viens no daudziem līdzīgiem karu. An objective study of the facts, however, will reveal that there were no climatic changes in the Arabian Peninsula just before Islam, nor was there any great upheaval in the economic conditions. Mērķis pētījums par faktiem, tomēr atklās, ka nav klimata pārmaiņas Arābijas pussalas tieši pirms islāmu, tāpat pastāv liels pacēlums ekonomikas apstākļos. The Arab tribes did not move to the Fertile Crescent in such great numbers until after the emergence of Islam when they were united under its flag and were eager to realize its principles. Arābu ciltis nebija pāriet uz auglīgā pusmēness tik kuplā skaitā tikai pēc rašanos islāmu, kad tās tika apvienotas saskaņā ar tās karogu un ir ieinteresēts, lai realizētu savus principus.

From studying the letters which were exchanged between the Khalifahs and the leaders of the Futuhat , and also other reports of the Futuhat , we can see the extent to which belief and ideology controlled the soldiers and produced the strict discipline in their ranks. No studijām vēstules, kas tika apmaiņu starp Khalifahs un Futuhat vadītājiem, kā arī citus ziņojumus Futuhat, mēs varam redzēt, cik lielā mērā ticība un ideoloģija kontrolē karavīri un ražo stingru disciplīnu to rindās. The spirit which dominated the leaders and most of the army from the noblest principles and the desire to guide mankind aright, although booty was the incentive for some of the soldiers, increased the number of participants especially among the Bedouin. Gars, kas dominēja vadītāji un lielākā daļa no armijas no noblest principiem un vēlmi virzīt cilvēci pareizi, lai gan laupījumu bija stimuls dažiem karavīriem, palielinājās dalībnieku skaits, jo īpaši starp beduīnu. Nonetheless, any explanation of the Futuhat and of the general spirit, which dominated the thinking of the leaders who planned the conquests, should not be greatly influenced by the individual attitudes of some of the Bedouin fighters. Tomēr jebkura no Futuhat un vispārējās garu, kas dominēja domājot par līderiem, kas plānoto iekarojumu, paskaidrojums nedrīkst ievērojami ietekmēt individuālo attieksmi dažu beduīnu cīnītājiem. Undoubtedly the leadership was eager and conscious of their responsibility and this took precedence over acquiring booty. Neapšaubāmi vadība centās un apzinoties savu atbildību, un tas guva pārsvaru pār iegūstot laupījums.

The Muslim liberators reduced the taxes due from the inhabitants of the liberated lands, did not take personal possessions, and preserved the existing economic structure. Musulmaņu atbrīvotāji samazināja nodokļus jāmaksā no atbrīvoto zemju iedzīvotājiem, nav ņēmusi personīgo mantu, un jāsaglabā ar pašreizējo ekonomisko struktūru. Their attitude was governed by a constructive spirit of guidance. Viņu attieksme bija reglamentē konstruktīvi norādījumus.

There is another explanation for the expansion of Islam which is based on political factors. Ir vēl viens paplašināšanai islāma, kas balstās uz politiskiem faktoriem paskaidrojumu. The Prophet(P) and the Khulafa al-Rashideen were concerned with stopping the riddah (apostate) movement and thwarting any attempts it might make to divide the Muslim Ummah. Pravietis (P) un Khulafa al-Rashideen bija saistīti ar apstāšanās riddah (atkritēju) apriti un kavē jebkuru mēģinājumu tā varētu sadalīt musulmaņu Ummah. Their concern caused them to divert energies, which might otherwise have caused troubles and discord, toward the spreading of Islam, and led to internal unity in the ranks of the Ummah. Bažas izraisa tos novirzītu enerģiju, kas citādi varētu radīt nepatikšanas un nesaskaņas, pret izplatīšanās islāmu, un noveda pie iekšējo vienotību ar Ummah rindās. Although this explanation highlights a positive aspect, and reveals some of the wisdom behind the legislation of Jihad, it does not fully explain the impetus for the expansion of Islam. Lai gan šis skaidrojums uzsver pozitīvs aspekts, un atklāj dažas gudrības aiz tiesību aktiem Jihad, tas pilnībā neizskaidro stimuls paplašināt islāmu. Most of the troubles and discord were caused by the apostate murtadd Bedouin during the Khilafah of Abu Bakr al Siddiq. Lielākā daļa no nepatikšanām un nesaskaņas izraisīja atkritēju murtadd beduīnu laikā Abu Bakr al Siddiq the Khilafah. After he had brought them under the control of the state, he forbade them to participate in military campaigns and stripped them of their weapons as a punishment. Pēc tam, kad viņš bija viņiem nesis kontrolē valsts, viņš aizliedza viņiem piedalīties militārās kampaņas un atņēma viņiem ieročus kā sodu. This was because he could not be sure of their loyalty, and because their attitudes and behavior did not bear the characteristics of the complete Islamic personality, and hence would not present a true picture of Islam to the inhabitants of the liberated lands. Tas bija tāpēc, ka viņš nevar būt pārliecināts, ka viņu lojalitāti, un tāpēc, ka viņu attieksme un uzvedība nav jāsedz īpašības pilnīgu islāma personību, un līdz ar to tas nerada skaidru priekšstatu par islāmu ar atbrīvoto zemju iedzīvotājiem. Abu Bakr relied on the inhabitants of the cities (Madinah, Makkah, and Taif) where the principles and educational effects of Islamic faith were well-established, to provide the army, and all the leaders were from among the Sahabah (companions of the Prophet). Abu Bakr pamatojās uz pilsētu (Madinah, Makkah un Taif), kur principus un izglītības sekas islāma ticības bija labi izveidota iedzīvotāju, lai nodrošinātu armiju, un visi vadītāji no tām Sahabah (companions no pareģis ).

A third explanation for the Futuhat attempts to justify them by saying that they were defensive in nature, and that they used attack as a means of defending the Islamic state from its powerful enemies. Trešais skaidrojums Futuhat mēģina attaisnot tos, sakot, ka tie ir aizsardzības raksturs, un ka tās izmanto uzbrūk kā līdzekli, lai aizstāvētu Islāma valsti no tā spēcīgo ienaidniekiem. This explanation is given by the majority of Arab and Muslim historians. Šis paskaidrojums ir vairākums arābu un musulmaņu vēsturnieki. In doing so, they are yielding to concepts which dominate the twentieth century, the ideologies that are affected by man's hatred of war and its evil effects in destroying civilizations, the maiming and killing of people, and the creation of refugees. To darot, tās dod uz koncepcijām, kas dominē XX gs ideoloģijas, kuras ietekmē cilvēka kara naida un ļaunuma ietekmi iznīcināt civilizācijām, sakropļo un īstenoto cilvēku nogalināšanu, kā arī bēgļu radīšanu. They are affected by the emergence of international organizations which are concerned with reconciling the conflicting interests of nations; helping to establish international peace, and replacing wars with negotiations in order to solve international problems. Tie skar rašanos starptautiskām organizācijām, kuras ir saistītas ar līdzsvaro savstarpēji konfliktējošas intereses, nāciju, palīdzot izveidot starptautisku mieru, un aizstājot kari sarunām, lai risinātu starptautiskas problēmas.

The spirit of the age has led many writers on the Futuhat to adopt an apologetic stance aimed at reconciling the spirit of the modern age with the concept of Jihad in Islam. Par vecumu gars ir radījusi daudziem rakstniekiem par Futuhat pieņemt samierinošs nostāju kura mērķis ir savienot garu mūsdienu vecumu ar jēdzienu Jihad islāmā. Such contrition can be attributed to a number of interrelated psychological and intellectual factors, including the dominance of Western concepts among the majority of educated Muslims. Šādus nožēlošana var attiecināt uz vairākām savstarpēji psiholoģiskiem un garīgiem faktoriem, tai skaitā Rietumeiropas jēdzienu dominējošā stāvokļa vidū lielākā daļa izglītotu musulmaņiem. This dominance is due to the intellectual invasion, which produced feelings of inferiority vis-?-vis, the West and led to the attempts to justify everything which conflicts with the spirit of Western civilization and its intellectual and psychological concepts. Šī dominance ir saistīts ar intelektuālo invāziju, kas ražo mazvērtības sajūtu attiecībā pret, Rietumiem un noveda pie mēģinājumiem attaisnot visu, kas ir pretrunā ar garu Rietumu civilizācijas un tās intelektuālo un psiholoģisko koncepciju?. Another of these factors is the inability to understand the reality of Jihad and its aims. Vēl viens no šiem faktoriem ir nespēja saprast reālo situāciju Jihad un tās mērķus. Muslims do not clearly understand that Jihad is not aimed at forcing Islamic belief on anyone but is aimed at removing the obstacles which prevent the spread of Islam, either by weakening or destroying the prevailing political powers, so that the Muslims can (by gaining the upper hand) prevent anyone from persecuting Muslims wherever they may be. Musulmaņi nav skaidri saprast, ka Jihad mērķis nav piespiest islāma ticības ikvienam, bet mērķis ir novērst šķēršļus, kas neļauj izplatīties par islāmu vai nu novājināts vai iznīcinot valdošo politisko spēku, lai musulmaņi var (ko iegūstot augstāko roku) lai neviens no vajā musulmaņiem kur tie atrastos.

The connection between Jihad and forcing belief on people was first made in Orientalist studies which are filled with propaganda and distortions of the facts. Starp Jihad un piespiežot pārliecības uz cilvēku sakarā pirmo reizi tika orientālists pētījumiem, kas ir piepildīta ar propagandu un rada faktus. This connection must be broken in order to present a true picture. Šajā sakarā jāsasit, lai sniegtu patiesu priekšstatu. The Qur'an makes it clear, beyond any shadow of a doubt, that people are free either to choose Islam or to remain Christians and Jews, even within the Islamic society or in the territories ruled by the Islamic state. Qur'an ir skaidrs, kas pārsniedz jebkādas ēnas šaubu, ka cilvēki ir brīvi vai nu izvēlēties islāms vai palikt kristiešiem un ebrejiem, pat islāma sabiedrība vai teritorijās valdīja Islāma valsts. This is proved by the verse of the Qur'an and by authentic historical events. Tas ir pierādīts ar verse no Qur'an un autentisku vēstures notikumiem. The subject nations welcomed the freedom from Byzantine and Persian dominance which Islam brought to them. Tēmu tautas gandarījumu par brīvību no Bizantijas un Persijas dominance, kas islāmu vērsta uz tiem. The Copts in Egypt and the Jacobites in Syria expressed their joy at the religious freedom which Islam proclaimed. Ar Ēģipti un Sīrijā Jacobites koptu pauda prieku pie reliģijas brīvības, kas islāmu pasludināja. If this announcement of religious freedom had not been sincere, then all the religious minorities would have been absorbed by the Muslim society and they would not have survived, as they have until the present day, despite the passing of 14 centuries since the emergence of Islam. Ja šī reliģiskās brīvības sludinājumu nav patiesi, tad visi reliģisko minoritāšu būtu absorbē musulmaņu sabiedrībā, un tie nebūtu izdzīvojuši, jo tiem ir līdz pat mūsdienām, neskatoties uz iet 14 gadsimtos kopš rašanos islāmu .

Describing the Futuhat as defensive is an apologetic attempt which does not stand up to serious argument. Raksturojot Futuhat kā aizsardzības ir samierinošs mēģinājums, kas neiztur nopietnu argumentu. Did the people of Andalusia or Transoxiana cross the Muslims' borders in order to conquer them? Vai Andalūzijas vai Transoxiana cilvēkiem šķērsot musulmaņiem "robežas, lai iekarot viņiem? Did securing the borders necessitate the Muslims' penetrating deeply into three continents, Asia, Europe and Africa, where dangerous events and decisive battles took place far from the Arabian Peninsula, such as the battle of Tours at Poitiers in the south of France, the conquest of Crete and southern Italy, the battle of Tiraz on the Talas river in Transoxiana, and finally the siege of Vienna? Vai nodrošinot robežas liek musulmaņiem "iekļūst dziļi trīs kontinentus, Āzijā, Eiropā un Āfrikā, kur bīstami notikumi un izšķirošu kauju notika tālu no Arābijas pussalas, piemēram, kaujas Tours Puatjē, kas Francijas dienvidos, uzvara Krētas un Itālijas dienvidos, kaujas Tiraz par Talas upe Transoxiana, un, visbeidzot, Vīnes aplenkuma?

The true explanation of the Futuhat is that they applied their religious duty which is Jihad, and which the Prophet (P) described as the pinnacle of Islam. Patiess skaidrojumu Futuhat ir tas, ka viņi ir lūguši viņu reliģisko pienākumu, kas ir Jihad, un ko pareģis (P), kas aprakstīts kā Pinnacle islāmu.

The Beginning of Jihad Gada sākumā Jihad

The first actions of Jihad were the campaigns ghazawat and smaller expeditions saraya directed against places to the West of Madinah. Pirmajā darbības Jihad bija kampaņas ghazawat un mazāku ekspedīcijas saraya, kas vērsti pret vietām ar Madinah Rietumiem. These had three aims: Šie bija trīs mērķi:

1. 1. To threaten Quraysh's trade routes to Syria, a serious blow to the mercantile economy of Makkah. Draudēt Quraysh tirdzniecības ceļus uz Sīriju, nopietns trieciens Mercantile ekonomiku Makkah.

2. 2. To make peace treaties and agreements with the other tribes who lived in the area, in order to guarantee their support or at least their neutrality in the conflict between the Muslims and Quraysh. Lai veiktu miera līgumiem un nolīgumiem ar citām ciltīm, kas dzīvoja šajā jomā, lai nodrošinātu to atbalstu, vai vismaz to neitralitāti konfliktā starp musulmaņiem un Quraysh. This plan was important, and its accomplishment was a success for the Muslims, because originally these tribes had tended to favor the Quraysh, as there were historical alliances between them, which the Qur'an describes as ilaf or “covenants (of security and safeguard)” (Qur'an 106:1) and through which the Quraysh sought to secure their trade with Syria and the Yaman. Šis plāns bija nozīmīga, un tā pabeigšanu bija veiksmīgs par musulmaņiem, jo ​​sākotnēji šie ciltis bija tendence dot priekšroku Quraysh, jo bija vēsturiski apvienības starp tiem, kas Qur'an apraksta kā ilaf vai "derības (drošības un aizsardzības ) "(Korāns 106:1) un caur kuru Quraysh centās, lai nodrošinātu to tirdzniecību ar Sīriju un Yaman. These tribes had a real interest in the Quraysh as the custodians of the Ka'bah, to which all the Arabs performed pilgrimage in order to worship the idols which surrounded it. Šīs ciltis bija patiesa interese Quraysh kā ar Ka'bah aizbildņiem, uz kuru visi arābi veikti svētceļojumu, lai pielūgt elkus, kas ieskauj to. The tribes and the Quraysh shared common beliefs and joined together to oppose Islam. Ciltis un Quraysh kopīgas pārliecības un savienotas kopā, lai iebilstu pret islāmu. Undoubtedly, the fact that the Muslims were able to make treaties with these tribes and ensure their neutrality during the conflict was a great victory for them at that stage. Neapšaubāmi, ka musulmaņi varēja darīt līgumiem ar šiem ciltis un nodrošina to neitralitāti konflikta laikā bija liela uzvara viņiem šajā stadijā.

3. 3. To demonstrate the power of the Muslims in Madinah to the Jews and the Mushrikun. Lai pierādītu spēku musulmaņu Madinah ar ebrejiem un Mushrikun. Muslim dominance was no longer confined to Madinah; the Muslims were now beginning to establish control over the surrounding areas and tribes and influence their interests and relations. Musulmaņu dominējošo stāvokli vairs tikai Madinah, musulmaņi tagad sāk pierādīt kontroli pār apkārtējo teritoriju un ciltis, un ietekmēt viņu intereses un attiecības.

The first expedition ghazwah was Ghazwat al Abwa[5], which is also known as Ghazwat Wuddan. Pirmajā ekspedīcijā ghazwah bija Ghazwat al Abwa [5], kas ir arī pazīstams kā Ghazwat Wuddan.

These are two adjoining sites, six or seven miles apart. Šie ir divi blakus teritorijā, sešiem vai septiņiem jūdžu attālumā. Al Abwa is approximately 14 miles from Madinah. Al Abwa ir aptuveni 14 jūdzes no Madinah. There was no battle during this ghazwah, but the peace treaty with Banu Damrah (from Kinanah) was concluded. Nebija laikā ghazwah kaujas, bet miera līgumu ar Banu Damrah (no Kinanah) tika noslēgts. This ghazwah took place on 12 Safar in the second year of the Hijrah. Šis ghazwah notika 12 Safar otrajā gadā Hijrah. According to al Mada'ini's report[6] the army stayed outside Madinah until Rabi'al Awwal before they returned[7]. Saskaņā ar al Mada'ini ziņojumu [6] armijas palika ārpus Madinah kamēr Rabi'al Awwal, pirms viņi atgriezās [7].

Urwah ibn al-Zubayr mentions that the Prophet sent a sariyah out from al Abwa, consisting of 60 men under the leadership of Ubaydah ibn al Harith[8]. Urwah ibn al-Zubayr minēts, ka Pravietis nosūtīja sariyah ārā no al Abwa, kas sastāv no 60 vīriešu vadībā Ubaydah Ibn al Harith [8]. Ibn Ishaq mentions that the sariyah was sent to Sayf al-Bahr after the return to Madinah, and that another sariyah, consisting of 30 men under the leadership of Hamzah ibn Abd al-Muttalib, also went to Sayf al-Bahr at that time, in order to intercept a Quraysh caravan. Ibn Ishaq minēts, ka sariyah nosūtīts Sayf al-Bahr pēc atgriešanās Madinah, un ka cita sariyah, kas sastāv no 30 vīriešu vadībā Hamzah ibn Abd al-Muttalib, arī devās uz Sayf al-Bahr tajā laikā, lai krustošanās Quraysh treileru. But the two sariyah did not engage the Quraysh in battle, because, in the case of Hamzah's sariyah, the tribes who had peace treaties with both sides prevented any fighting, and in the case of Ubaydah's sariyah there was only an exchange of arrows between the Muslims and the Quraysh[9]. Bet divas sariyah nav jāiesaista Quraysh kaujas, jo, ja Hamzah's sariyah, ciltīm, kas bija miera līgumiem ar abām pusēm novērsuši cīņu, un gadījumā, ja Ubaydah's sariyah bija tikai bultas apmaiņu starp musulmaņu un Quraysh [9].

Undoubtedly the two sariyah were aimed, in the first instance, at threatening the trade of the Quraysh. Neapšaubāmi divi sariyah bija mērķis, pirmām kārtām, pēc apdraud tirdzniecības Quraysh. This was the first warning to the Quraysh that their trade would be in danger unless they changed their obstinate attitude towards Islam. Šī bija pirmā brīdinājumu Quraysh, ka to tirdzniecība ir apdraudēta, ja vien tās mainījušas savu stūrgalvīgo attieksmi pret islāmu. In Rabi' al-Thani, the Muslims continued their campaign against the trade routes. Jo Rabi "al-Thani, musulmaņi turpināja savu kampaņu pret tirdzniecības ceļiem. Ghazwat Buwat took place in Ridwa, near Yanbu, with two hundred fighters who went to intercept a Quraysh trade caravan. Ghazwat Buwat notika Ridwa, netālu Yanbu, ar divi simti cīnītājiem, kas devās uz pārtvert Quraysh tirdzniecības karavānu. Then Ghazwat al-Ashirah (in Yanbu) took place in Jumada al-Ula. Tad Ghazwat al-Ashirah (jo Yanbu) notika Jumada al-Ula. There was no fighting in Ridwa and al-Ashirah but a peace treaty was concluded with Banu Mudlaj in al-Ashirah[10] in Jumada al-Akhirah. Nebija Ridwa un al-Ashirah cīnās, bet miera līgumu tika noslēgti ar Banu Mudlaj in al-Ashirah [10] Jumada al-Akhirah.

Immediately after al-Ashirah, Karaz ibn Jabir al-Fahri came to the outskirts of Madinah and stole camels and cattle. Tūlīt pēc al-Ashirah, Karaz ibn Jabir al-Fahri nāca uz Madinah nomalē un nozaga kamieļus un liellopus. The Prophet (P) pursued him as far as Safwan in the vicinity of Badr; hence this was called the first Ghazwah of Badr. Pravietis (P) pakaļ, cik vien Safwan tuvumā Badr, tāpēc tas bija sauc par pirmo Ghazwah uz Badr. Karaz managed to escape from his pursuers[11] but this event convinced the Muslims of the necessity of securing their relations with the neighboring tribes, so the expeditions continued. Karaz izdevās izbēgt no sava vajātāji [11], taču šajā gadījumā pārliecināja musulmaņus par nepieciešamību nodrošināt attiecības ar kaimiņvalstīm ciltīm, tāpēc ekspedīcijas turpinājās. The Muslims did not limit themselves to intercepting Quraysh's trade with Syria; they also intercepted their trade route with the Yaman. Musulmaņi nav aprobežoties pārtvert Quraysh tirdzniecībai ar Sīriju, tās arī pārtvēra to tirdzniecības ceļš ar Yaman. The sariyah of Abd Allah ibn Jahsh, with eight Muhajirun, was sent to Nakhlah, south of Makkah, at the end of Rajab, solely to find out and assess the latest news about the Quraysh. Par Abd Allah ibn Jahsh sariyah, ar astoņām Muhajirun, tika nosūtīta Nakhlah, uz dienvidiem no Makkah, beigās Rajab, tikai lai uzzinātu, un izvērtēt jaunākās ziņas par Quraysh. But they intercepted a Quraysh trade caravan, seized it, killed its leader, took two of its men prisoner and took it back to Madinah[12]. Bet tie pārtvert Quraysh tirdzniecības treileru, konfiscēti tā, nogalināja tās vadītāju, bija divi tās vīri ieslodzīto un ņēma to atpakaļ uz Madinah [12].

Because this event occurred during the sacred month, the Mushrikun caused a great outcry insisting that the Muslims had violated the sanctity of the sacred month. Tā kā šis pasākums notika svētā mēneša Mushrikun izraisīja lielu sašutumu uzstājot, ka musulmaņi ir pārkāpusi svētumu svēto mēnesi. The event had a serious impact on both city dwellers and desert nomads, because it broke a tradition which had long been established in the Arabian Peninsula well before Islam. Šis pasākums bija nopietni ietekmē gan pilsētas iedzīvotāji un tuksneša klejotāju, jo tas pārtrauca tradīcija, kas jau sen ir izveidotas Arābijas pussalas krietni pirms islāmu. In fact, 'Abd Allah ibn Jahsh was aware of the seriousness of this violation and had taken the decision to fight after consulting with his companions. Patiesībā, "Abd Allah ibn Jahsh zināja smagumu šo pārkāpumu un ņēmusi lēmumu cīnīties pēc konsultēšanās ar viņa biedri. When he returned to Madinah, he wanted to hand over the booty, but the Prophet(P) refused to accept it, saying: Kad viņš atgriezās Madinah, viņš vēlējās nodot laupījumu, bet Pravietis (P) atteicās pieņemt, sakot:

“I did not order you to fight during the sacred month. "Es neesmu, lai jums, lai cīnītos laikā svēta mēnesī. Quraysh has spread the propaganda that Quraysh ir izplatīt propagandas Muhammad Muhammad and his companions have violated the sacred month, spilt blood, seized wealth and taken men prisoner during this month.” un viņa biedri ir pārkāpušas svēto mēnesi izlijušas asinis, konfiscēti bagātības un jāņem vīriešu ieslodzītais šajā mēnesī. "

Some verses of the Qur'an were revealed which clarified the soundness of the Muslims' position. Daži no Qur'an vārsmas tika atklāti, kas precizē, ka ir saprātīgi musulmaņu nostāju. The Prophet thus took the booty and ransomed the two prisoners to Quraysh. Pravietis Tādējādi ņēma laupījumu un ransomed divus ieslodzītos Quraysh. The verses were: Vārsmas bija:

They ask thee concerning fighting in the prohibited month. Viņi lūdz Tevi par kaujas aizliegta mēnesī. Say: fighting therein is a grave offence; but graver is it in the sight of God to prevent access to the path of God, to deny Him, to prevent access to the sacred Mosque, and drive out its members. Saka: cīņa tajā ir nopietnas pārkāpums, bet gravieris ir arī tas, Dieva acīs, lai liegtu piekļuvi ceļa Dieva, noliegt Viņu, lai liegtu piekļuvi svēto mošeju, un izdzīt tās locekļiem. Tumult and oppression are worse than slaughter. Satraukums un apspiešanu, ir sliktāki nekā kaušanai. (Al Baqarah 2:217) (Al Baqarah 2:217)

Thus the verse clearly stated that the Quraysh's actions in oppressing the Muslims and driving them out of Makkah were worse than the Muslims' fighting during the sacred month[13] although the first part of the verse confirms the sanctity of the “sacred month.” Why, then, did the Quraysh not adhere to traditional values in their dealings with the Muslims in order to justify their claims to being the guardians of traditions and sacred things? Tādējādi verse skaidri norādīja, ka Quraysh ir darbības apspiež musulmaņu un to dzīšanu no Makkah bija daudz sliktāki par musulmaņiem "cīnās laikā svēto mēnesi [13], lai gan pirmā daļa verse apstiprina svētumu" svētās mēnesī. " Kāpēc tad darīja Quraysh neievēro tradicionālās vērtības attiecībās ar musulmaņiem, lai attaisnotu savas prasības, ka ar to aizbildņiem tradīcijas un svētās lietas?

Some doubtful individuals may mistakenly think that the Muslims' interception of the Mushrikun's caravans was the action of bandits. Daži apšaubāmi cilvēki var kļūdaini uzskatīt, ka musulmaņi "aizturēšana par Mushrikun ir dzīvojamās bija darbību bandītiem. The response to these doubts is that the Muslims were in a state of war with the Quraysh, and their attempts to weaken the Quraysh, both in economic and human terms, were a necessity of this state of war. Reakcija uz šo šaubu, ka musulmaņi bija kara stāvoklī ar Quraysh un to centieniem vājināt Quraysh gan ekonomiskā, gan cilvēkiem, gan, bija vajadzīgs ir šīs kara stāvoklī. Another reason was the fact that the Quraysh had seized the Muslims' wealth when they had emigrated from Makkah. Vēl viens iemesls bija tas, ka Quraysh bija konfiscēti musulmaņu bagātības, kad viņi bija emigrējis no Makkah. Even in modern times, it is allowed to strike at the human and economic resources of the enemy in time of war. Pat mūsdienās, ir atļauts streikot pie cilvēku un ekonomiskos resursus, ienaidnieks kara laikā.

References Atsauces

[1] For sabab al-nuzul , see Ahmad ibn Hanbal, al-Musnad 7/122. [1] sabab al-nuzul skatīt Ahmad ibn Hanbal, al-Musnad 7 / 122. See also Ibn al-Qayyim, Zad al-Ma'ad , 2/58. Skatīt arī Ibn al-Qayyim, Zad al-Ma'ad, 2 / 58.

[2] See Qur'an, al-Qasas 28:83. [2] Skatīt Qur'an, al-Qasas 28:83.

[3] Hadith narrated by Muslim in his Sahih , 3/1357 [3] Hadith stāsta musulmaņu viņa Sahih, 3 / 1357

[4] Muslim, Ibn al-Hajjaj, al-Sahih , 3/1517 [4] musulmaņu, Ibn al-Hajjaj, al-Sahih, 3 / 1517

[5] It was mentioned in Sahih al Bukhari, in a Hadith from Zayd ibn Arqam, that the first ghazwah was al 'Ashirah. [5] tika minēts Sahih al Bukhari, kas Hadith no Zayd ibn Arqam, ka pirmais ghazwah bija al "Ashirah. Al-Hafiz ibn Hajar reconciled this report with that of Ibn Ishaq by explaining that Zayd ibn Arqam meant that the first ghazwah in which he took part with the Prophet (SAAS) was al 'Ashirah. Al-Hafiz ibn Hajar jāsaskaņo šajā ziņojumā, ka Ibn Ishaq, paskaidrojot, ka Zayd ibn Arqam nozīmēja, ka pirmā ghazwah, kurā viņš piedalījās ar pareģis (SAN) tika al "Ashirah. Al Bidayah wa al-Nihayah, 3/246. Al Bidayah wa al-Nihayah, 3 / 246.

[6] Khalifah ibn Khayyat al Usfur, al Tarikh , 56 [6] Khalifah ibn Khayyat al Usfur, al Tarikh, 56

[7] Ibn Hajar al-Asqalani, Fath al-Bari , 7/279. [7] Ibn Hajar al-Asqalani, Fath al-Bari, 7 / 279. Khalifah, al-Tarikh , 56, from a report of Ibn Ishaq, without isnad . Khalifah, al-Tarikh, 56, no ziņojuma, Ibn Ishaq, bez isnad.

[8] Ibn Hajar, Fath al-Bari , 7/279 [8] Ibn Hajar, Fath al-Bari, 7 / 279

[9] Khalifah, al-Tarikh , 61-62. [9] Khalifah, al-Tarikh, 61-62. Abu Muhammad 'Abd al Malik Ibn Hisham al-Himyari, al-Sirah al-Nabawiyyah , 1/591-2, from a report of Ibn Ishaq without isnad. Abu Muhammad "Abd al Malik Ibn Hisham al-Himyari, al-Sirah al-Nabawiyyah, 1/591-2, no ziņojuma, Ibn Ishaq bez isnad. Al Umawi, Maghazi, also without isnad , as mentioned in Fath al-Bari , 76/279 Al Umawi, Maghazi, arī bez isnad, kā minēts Fath al-Bari, 76/279

[10] Khalifah al Tarikh , 57, transmitted through Ibn Ishaq without isnad. [10] Khalifah al Tarikh, 57, pārraida pa Ibn Ishaq bez isnad.

[11] ibid. [11] ibid.

[12] ibid. , 63, from a mursal report of 'Urwah with a hasan isnad . [12] ibid., 63 no mursal ziņojumu "Urwah ar Hasan isnad.

[13] Ibn Hisham, al-Sira, 1/59-60, from the mursal ahadith of 'Urwah. [13] Ibn Hisham, al-Sira, 1/59-60, no mursal ahadith par "Urwah. Al-Bayhaqi Abu Bakr Ahmad ibn al-Husayn ibn Ali, al-Sunan al-Kubra , 9/12, 58-9, with a sahih isnad going back to 'Urwah. Al-Bayhaqi Abu Bakr Ahmad ibn al-Husayn ibn Ali, al-Sunan al-Kubra, 9 / 12, 58-9, ar sahih isnad došanās atpakaļ uz "Urwah. There are other similar reports in al-Tabarani, with hasan or other isnad s. Ir arī citi līdzīgi ziņojumi al-Tabarani ar Hasan vai citiem isnad s. See al-Isabah 2/278; Ibn Kathir, 3/251; and al Haythami, Majma' at Zawa'id , 6/66-7. Skatīt al-Isabah 2 / 278, Ibn Kathir, 3 / 251, un al Haythami, Majma "pēc Zawa'id, 6/66-7. When all the chains of narrators are taken into account, the hadith becomes sahih li ghayrihi . Kad visas teicēju ķēdes tiek ņemti vērā, hadith kļūst sahih li ghayrihi.

Welcome to Bismika Allahuma , your premier source of counter-missionary information from an Islamic perspective! Laipni lūdzam Bismika Allahuma, jūsu premier avots counter-misionāru informāciju no islāma viedokļa! If you are new here, you may want to get regular updates via Ja esat jauns šeit, jūs varat saņemt regulārus atjauninājumus, izmantojot RSS feed RSS barību . . Thank you for visiting! Paldies par apmeklējot!