If you're new here, you may want to get regular updates via Ja esat jauna šeit, jūs varat saņemt regulārus atjauninājumus, izmantojot RSS feed RSS feed . . Thank you for visiting! Paldies par apmeklējot!

Reproduced from “The Life of Pārņemts no "dzīve Muhammad Muhammad ” by MH Haykal, translated by Isma'il Raji al-Faruqi "Ar MH Haykal, tulkojusi Isma'il Raji al-Faruqi

The Emigrants Return from Abyssinia Emigrantu atgriešanās no Abyssinia

The emigrants resided in Abyssinia three months during which 'Umar ibn al Khattab converted to Islam. Izceļotāji dzīvojis Abyssinia trīs mēnešu laikā, "Umar ibn al Khattab pārvērš islāmu. In their exile, they heard that upon 'Umar's conversion the Quraysh had stopped their persecution of Muhammad and his followers. Viņu trimdā, viņi dzirdēja, ka pēc "Umar reklāmguvumu Quraysh bija pārtraukušas vajāšanu Muhammad un viņa sekotāji. According to one report a number of them had returned to Saskaņā ar kādu ziņojumu, dažas no tām bija atgriezies Makkah Makkah , according to another, all. Saskaņā ar citu, visiem. On reaching Makkah they realized that the Quraysh had resumed persecution of the Muslims with stronger hatred and renewed vigor. Sasniedzot Makkah viņi saprata, ka Quraysh tika atsākta vajāšanu musulmaņu ar spēcīgāku naidu un jaunu sparu. Unable to resist, a number of them returned to Abyssinia while others entered Makkah under the cover of night and hid themselves away, It is also reported that those who returned took with them a number of new converts to Abyssinia where they were to stay until after the emigration to Madinah and the establishment of Muslim political power. Nespēj pretoties, daži no tiem atgriezās Abyssinia bet citi ierakstīti vāka nakts un Makkah slēpa sevi prom, ir arī ziņots, ka tie, kas atgriezās bija ar viņiem vairākas jaunas pāriet uz Abyssinia kur tie palikt tikai pēc emigrācija uz Madinah un musulmaņu politiskās varas izveidi.

We may ask what incited the Muslims of Abyssinia to return to Makkah three months after their emigration. Mēs varam jautāt, ko kūdīja musulmaņiem par Abyssinia atgriezties Makkah trīs mēnešus pēc to emigrāciju. It is at this stage that the story of the goddesses is told by ibn Sa'd in his AL Tabaqat al Kubra, by al Tabari in his Tarikh al Rusul wa al Muluk, as well as by a number of Muslim exegetes and biographers. Tas, ka šajā posmā no dieviešu stāsts ir teicis ibn Sa'd viņa AL Tabaqat al Kubra, ko al Tabari viņa Tarikh al Rusul wa al Muluk, kā arī virkne musulmaņu exegetes, un biographers. This story arrested the attention of the western Orientalists who took it as true and repeated it ad nauseam. Šis stāsts arestēja uzmanību rietumu Orientalists kurš uzskatīja, ka ir taisnība, un atkārto to reklāmu nauseam. This story tells that realizing how alienated the Quraysh had become and how intensely they had persecuted his companions, Muhammad expressed the wish that a revelation might come that would reconcile his people rather than further alienate them. Šis stāsts stāsta, ka neapzinoties, cik atsvešināti Quraysh bija kļuvuši un cik intensīvi tie bija vajāti viņa companions, Muhammad izteica vēlmi, ka atklāsme var nākt kas varētu saskaņot savus cilvēkus, nevis vēl vairāk atsvešināt tos. When, one day, he was sitting with the Quraysh in one of their club houses around the Ka'bah, he recited to them surah “al Najm.” After reading the verses, “Would you consider al Lat and al `Uzza? Kad, kādu dienu viņš sēdēja ar Quraysh vienā no viņu kluba mājas ap Ka'bah, viņš skaitīja tiem surah "al Najm." Pēc lasījuma vārsmas, "Vai jūs uzskatāt, al Lat un al` Uzza? as well as Manat, the third goddess?” [Qur'?n, 53:19-20] he continued the recitation with the statement, “They are the goddesses on high. kā arī Manats, trešais dieviete? "[Qur '? n, 53:19-20], viņš turpināja deklamācija ar paziņojumu:" Tie ir augstas goddesses. Their intercession is worthy of being sought.” He then proceeded with his reading of the surah as we know it. Viņu aizrunāšana ir cienīgs būt meklēja "Tad viņš turpināja ar viņa lasījums surah kā mēs to pazīstam.. When he finished he prostrated himself, and all the Quraysh likewise followed him. Kad viņš beidzis, viņš prostrated pats, un visi Quraysh arī sekoja viņam. At this moment, the Quraysh proclaimed its satisfaction with what the Prophet had read and said, “We have always known that God creates and gives life, gives food, and resuscitates. Patlaban Quraysh pasludināja savu apmierinātību ar to, ko pravietis bija lasīt un sacīja: "Mēs vienmēr esam zināms, ka Dievs rada un dod dzīvību, dod pārtiku, un resuscitates. But our gods intercede for us with Him. Bet mūsu dieviem aizlūgt par mums ar Viņu. Now that you have allowed for them a place in your new religion, we are all with you.” Thus the difference between Muhammad and the Quraysh was dissolved. Tagad, kad esat ļāva viņiem vietu savā jaunā reliģija, mēs visi esam ar jums "Tā. Starp Muhammad un Quraysh starpība tika izbeigta. When the news of this reconciliation reached Abyssinia, the Muslims there decided to return to their beloved country and people. Kad šī samierināšanās ziņu sasniedza Abyssinia, musulmaņi tur nolēma atgriezties savā mīļoto valsti un tautu. As they reached the approaches of Makkah, they met some Kinanah tribesmen who informed them that Muhammad allowed the gods a good position in his religion, reconciled the Quraysh, and was now followed by everyone. Tā kā viņi sasniedza pieejas Makkah, viņi tikās daži Kinanah cilts kurš informēja viņus, ka Muhammad ļāva dieviem labs stāvoklis viņa reliģijas, jāsaskaņo Quraysh, un tagad pēc visiem. The story then relates how Muhammad reverted by blaspheming those gods and the Quraysh reverted to persecution. Stāsts tad attiecas kā Muhammad atgriezās ar blaspheming šiem dieviem un Quraysh atgriezās vajāšanai. It further adds that the returnees stopped to consider what their next course should be. Tā arī piebilst, ka atgriežas pārstājusi uzskatīt kādi ir viņu nākamais kurss būtu. They longed so much to see their relatives and next of kin that they went ahead and entered Makkah. Viņi ilgojās tik daudz, lai redzētu viņu radiniekiem un tuvāko radinieku, ka viņi devās uz priekšu, un tas stājās Makkah.

Other versions of the same story give detailed descriptions of Muhammad's attitude toward the gods of Quraysh. Citas versijas tā paša stāsta sniedz detalizētu aprakstu par Muhameda attieksme pret to Quraysh dieviem. They claimed that Quraysh's plea that if he but grant their gods a share in his religion the Makkans would all support him troubled the Prophet. Viņi apgalvoja, ka Quraysh ir pamats, ka, ja viņš, bet piešķirt saviem dieviem daļa viņa reliģija Makkans būtu visu viņu atbalstu grūtībās nonākušiem pareģis. They relate how Muhammad one evening reviewed surah “al Najm” with Gabriel when the latter made a timely appearance. Tie attiecas, kā viens Muhammad vakarā pārskatīt surah "al Najm" ar Gabriel, kad tā veikta savlaicīgi izskatu. When he arrived at the sentence in question, Gabriel asked where it came from. Kad viņš ieradās pie teikuma jautājumu Gabriel jautāja, kad tas atnāca no. Muhammad answered; “I must have attributed to God that which He did not say.” God then revealed the following verses: “They have almost succeeded in inducing you, under promise of their friendship, to attribute to Us, against Our command, that which We did not reveal to you. Muhameds atbildēja, "Man jābūt attiecināma uz Dievu, ko viņš neteica." Dievs, tad atklājās šādas vārsmas: "Tie ir gandrīz izdevies pamudināt jūs, ar solījumu par to draudzību, piedēvēt mums, pret mūsu komandu, kas kas mums neatklāja jums. Had We not confirmed you in your faith, you might have been tempted and hence fallen under the inescapable punishment.”[Qur'?n, 17:73-75]. Nebija Mums nav apstiprināts, jūs savā ticībā, jūs varētu būt kārdinājums un līdz ar to samazinājies zem neizbēgams sods "[Qur '? N, 17:73-75].. Thereafter, Muhammad returned to his condemnation of the gods, and Quraysh returned to their persecution. Pēc tam, Muhammad atgriezās viņa nosodījumu dieviem, un Quraysh atgriezušies savās vajāšanas.

Incoherence of the Story Neatbilstību, kas Story

Such is the story of the goddesses reported by more than one biographer, pointed to by more than one exegete of the Qur'?n, and singled out and repeated by a number of western Orientalists. Tāds ir stāsts par dieviešu ziņoja par vairāk nekā vienu biogrāfs, līdz vairāk nekā viens interpretētājs no Qur "? N norādīja, un izcelt, un atkārto vairākas rietumu Orientalists. It is a story whose incoherence is evident upon the least scrutiny. Tas ir stāsts, kuru neatbilstību ir acīmredzams pēc vismaz pārbaudei. It contradicts the infallibility of every prophet in conveying the message of his Lord. Tas ir pretrunā nekļūdīgais katru pravieti, popularizējot ar ziņu par savu Kungu. All the more wonder, therefore, that some Muslim scholars have accepted it as true. Vēl brīnums, tāpēc, ka dažas musulmaņu zinātnieki ir pieņēmušas kā taisnība. Ibn Ishaq, for his part, did not hesitate at all to declare it a fabrication by the zindiqs [Non-Muslims concealing their unbelief, falsely pretending that they are members of the ummah; mostly Zoroastrians and Manicheans - Tr.]. Ibn Ishaq, no savas puses, nevilcinājās vispār paziņo, ka tā ražošanas, ko zindiqs [Ne-musulmaņiem slēpt savas neticības, maldīgi izliekoties, ka tās locekļi Ummah lielākoties Zoroastrians un Manicheans - Tr.]. Those who were taken in by it rationalized it further with the verse, “Every prophet We sent before you was such that whenever he pressed for revelation to come, Satan would hasten to inspire him with something satisfying his wish and thus necessitate God's abrogation of it if scripture is to be kept absolutely pure and true. Tie, kuri tika veikti ar to racionalizēja tālāk ar verse: "Katrs pravietis Mēs nosūtīti pirms jums bija tāda, ka ikreiz, kad viņš spiež atklāsmes nāk, sātans varētu paātrināt iedvesmot viņu ar kaut ko, kas atbilst viņa vēlas, un tādējādi nepieciešams Dieva atcelšanu ir ja Bībele ir jāglabā pilnīgi tīra un patiesa. God is all wise and all knowing. Dievs ir visas gudrs un visu zinot. That which Satan had given is a lure for those who are sick of mind and hard of heart. Tas, ko sātans bija dota, ir lure tiem, kas ir slimi ar prātu un grūti no sirds. Surely the unjust are deep in error.” [Qur'?n, 22:52-53]. Protams netaisna ir dziļa kļūda "[Qur '? N, 22:52-53].. Some explain the word “tamanna” in the foregoing verse as meaning “to read;” others give it the usual meaning of “to press wishfully.” Muslim and Western scholars who accept the story explain that the Prophet suffered heavily from the persecution the unbelievers directed at his companions. Daži izskaidrot vārdu "tamanna", kas iepriekš verse tādējādi "aizstāj ar," citi arī tā parasti nozīmē "uz preses wishfully" Musulmaņu un Rietumu zinātnieki, kas pieņem stāsts paskaidro, ka pareģis smagi cieta no vajāšanas neticīgajiem. vērsta uz viņa companions. They tell how the unbelievers killed some Muslims, exposed others to burning by the sun while pinned down to the ground with heavy stones (as was the case with Bilal), and how these sufferings pressured Muhammad to permit his companions to migrate to Abyssinia. Viņi pateiks, cik neticīgajiem nogalināti daži musulmaņi, kas pakļauti citiem sadedzināšanu saule, bet pinned uz leju, lai zemes ar smagajiem akmeņiem (kā tas bija gadījumā ar Bilal), un kā šīs ciešanas spiesti Muhammad atļaut viņa companions pāriet uz Abyssinia. They underscore Quraysh's alienation and the psychological effect of their boycott upon the Prophet. Viņi uzsver Quraysh ir atsvešinātība un psiholoģisko ietekmi uz to boikotēt uz pareģis. Since Muhammad was very anxious to convert them to Islam and to save them from idol worship, they claim that his thinking; of reconciling them by adding a few verses to Sura' “al Najm” is not farfetched. Tā kā Muhammad bija ļoti vēlas, lai pārvērstu tos islāmu, un, lai saglabātu tās no elku pielūgsmes, tās apgalvo, ka viņa domāšana, saskaņojot tos, pievienojot dažus pantus, lai Sura "" al Najm "nav farfetched. Finally, they allege that Muhammad's jubilation was all too natural when, coming to the end of his recitation and prostrating himself, the Quraysh joined in, showing their preparation to follow him now that he had given a share to their gods with God. Visbeidzot, tās apgalvo, ka Muhameda jubilation bija pārāk dabas, kad tuvojas beigām viņa deklamēšana un prostrating pats, Quraysh pievienojās, norādot to sagatavošanai, lai sekotu viņam tagad, ka viņš bija dota daļa viņu dieviem ar Dievu.

To these tales of some books of biography and exegesis, Sir William Muir adds what he thinks is a final and conclusive proof. Uz šīm dažām biogrāfijas un ekseģēze grāmatas pasakas, Sir William Muir piebilst to, ko viņš domā, ir galīgs un neapstrīdams pierādījums. He says that the emigrants to Abyssinia had hardly spent three months there during which the Negus had tolerated as well as protected them when they decided to return to Makkah. Viņš saka, ka emigranti uz Abyssinia diez pavadīja trīs mēnešus tur, kura laikā karstvīns bija pieļaujama, kā arī aizsargātu tos, kad viņi nolēma atgriezties Makkah. Had they not heard news of a reconciliation between Muhammad and Quraysh nothing would have caused them to return so soon. It kā tie nebūtu dzirdējuši jaunumus samierināšanos starp Muhammad un Quraysh nekas nebūtu radījis viņus atgriezties tik drīz. But, reasons Muir, how could there be reconciliation between Muhammad and Quraysh without a determined effort to that effect on the part of Muhammad? Bet, iemesli Muir, kā tur var būt izlīgumu starp Muhammad un Quraysh bez noteiktas pūles šajā sakarā par daļu no Muhammad? In Makkah, the Muslims had then been far fewer and weaker than the Quraysh. Kas Makkah, musulmaņi bija tad ir daudz mazāk un vājākas, nekā Quraysh. They were still incapable of protecting themselves against the injuries which the Quraysh had been inflicting upon them. Viņiem bija vēl nespēj aizsargāt sevi pret traumām, kas Quraysh bija masām uz tiem. Why, then, should the Quraysh have taken the initiative in such reconciliation? Kāpēc, tad, ja Quraysh ir uzsākušas iniciatīvu tādā samierināšanas?

Refutation of These Arguments Atspēkot Šie argumenti

These are the arguments on which stands the claim for veracity of the story of the goddesses. Tie ir argumenti, uz kuriem stāv prasību ticamību stāsts par goddesses. They are all false, incapable of standing any scrutiny or analysis. Tās visas ir nepatiesa, spējīgs pastāvīgo jebkuru pārbaudi vai analīzi. Let us begin with the argument of the Orientalist Muir. Ļaujiet mums sākas ar argumentu orientālists Muir. The Muslims who returned from Abyssinia did so for two reasons. Musulmaņi, kuri atgriezās no Abyssinia darīja divu iemeslu dēļ. First, `Umar ibn al Khattab was converted to Islam shortly after their emigration. Pirmkārt, `Umar ibn al Khattab tika pārvērsts par islāmu neilgi pēc pārcelšanās. With him, he brought to the Muslim camp the same boldness, determination, and the tribal standing with which he had been fighting the Muslims before. Ar viņu, viņš dara musulmaņu nometni pašu drosmi, apņēmību, un cilšu stāvoklis, ar kuru viņš bija cīnās musulmaņiem pirms tam. He never concealed his conversion nor did he ever shun the Quraysh opponents. Viņš nekad nav slēpis savu konversijas arī viņš kādreiz izvairīties Quraysh pretiniekiem. On the contrary, he proclaimed his conversion publicly and challenged the Quraysh openly. Gluži pretēji, viņš pasludināja savu konversijas publiski un apstrīdēja Quraysh atklāti. He did not approve the Muslim's concealment of themselves, their secret movement from one end of Makkah to the other, and their holding of prayers at a safe distance from any Quraysh attack. Viņš neapstiprināja musulmaņu ir slēpšana par sevi, savu slepeno pārvietošana no viena gala Makkah uz otru, un to saimniecību lūgšanas pie drošā attālumā no jebkādiem Quraysh uzbrukums. `Umar began to fight the Quraysh as soon as he entered the faith of Islam, constantly pressed his way close to the Ka'bah, and performed his prayer there in company with whatever Muslims that decided to join him. `Umar sāka cīnīties ar Quraysh tiklīdz viņš ieraksta ticība islāmu, pastāvīgi nospiests viņa ceļu tuvu Ka'bah, un veic savu lūgšanu tur sabiedrība ar jebkāda musulmaņiem, kas nolēma pievienoties viņam. It was at this new challenging turn of events that the Quraysh came to the realization that any further injury inflicted upon Muhammad or his companions would henceforth create a civil war of which nobody knew the consequences. Tas bija par šo jauno izaicinājumu notikumu pavērsieni, kas Quraysh nonāca pie atziņas, ka papildu zaudējumus, ko nodarījis pēc Muhammad vai viņa companions varētu turpmāk radīt pilsoņu karu no kura neviens nezināja sekas. By this time, a great number of men from the various clans of Quraysh had joined Islam. Ar šo laiku, lielu skaitu vīriešu no dažādām clans no Quraysh ir pievienojies islāmu. To kill any one of these would necessarily imply the rise to war not only of his fellow Muslims but of all the clans of which the various Muslims or allies were members, even though the rest of the clan or the tribe were still of a different religion. Nogalināt kādu no šiem neizbēgami nozīmē radīt karu ne tikai viņa kolēģiem musulmaņi, bet arī visu klanu, kas dažādu musulmaņiem vai sabiedrotie bija dalībnieki, pat ja klana atpūtas vai cilts vēl bija atšķirīga reliģija . After the conversion of `Umar and the entry of so many members of other clans into the faith, it became impossible to fight Muhammad in the same way as before. Pēc tam, kad "Umar pārbūves un tik daudz locekļu, citu klanu stāšanās ticība kļuva neiespējami cīnīties Muhammad tādā pašā veidā kā iepriekš. Such a course could easily expose the whole of Quraysh to terrible peril. Šāds kurss varētu viegli pakļaut visu Quraysh uz briesmīgajiem briesmas. It was necessary to find a new way which did not incur such risks, and until such way was found, the Quraysh thought it advantageous to enter into an armistice with Muhammad and the Muslims. Bija nepieciešams atrast jaunu veidu, kas nav jāmaksā šādu risku, un līdz brīdim, kad šādā veidā tika konstatēts, Quraysh domāju, ka tas ir izdevīgi noslēgt pamiera ar Muhammad un musulmaņiem. It was this news which reached the emigrants in Makkah and prompted them to return home. Tā bija šī ziņa, kas sasniedza emigrantiem Makkah un mudināja viņus atgriezties mājās.

Two Revolutions in Abyssinia Divas revolūcijas Abyssinia

The emigrants would have hesitated to return to Makkah were it not for another reason. Izceļotāji būtu vilcinājusies atgriezties uz Meku, ja nebūtu cita iemesla dēļ. A revolution broke out against the Negus in which his personal faith as well as his protection of the Muslims were under attack. Revolūcija izcēlās no karstvīns, kurā viņa personīgo ticību, kā arī par viņa aizsardzību musulmaņiem bija uzbrukuma gadījumā. For their part, the Muslims had prayed and wished that God would give the Negus victory over his enemies. Savukārt musulmaņi bija lūdzis un novēlēja, lai Dievs dotu karstvīns uzvaru pār saviem ienaidniekiem. But they could not participate in such a conflict since they were foreigners who arrived there too recently. Bet viņi nevarēja piedalīties šādā konfliktā, jo tie bija ārzemnieki, kas ieradušies tur pārāk nesen. When, at the same time, they heard of the news of an armistice between Muhammad and Quraysh favorable to the Muslims and protecting them from injury, they decided to escape from the Abyssinian revolution and return home. Kad tajā pašā laikā viņi dzirdējuši jaunumus pamiera starp Muhammad un Quraysh labvēlīgu musulmaņiem un aizsargāt viņus no zaudējumiem, viņi nolēma izvairīties no abesīniešu revolūcijas un atgriezties mājās. That is exactly what all or some of them did. Tas ir tieši tas, ko visi vai daži no tiem nebija. They hardly reached Makkah, however, when Quraysh decided upon a course of action against the Muslims and entered into a pact with their allies to boycott Banu Hashim completely in order to prevent any intermarriage with them and to stop any purchase by or sale to them. Viņi tikko sasniedza Makkah, tomēr, kad Quraysh pieņemts lēmums par turpmāko rīcību pret musulmaņiem un stājās paktu ar saviem sabiedrotajiem boikotēt Banu Hashim pilnībā, lai novērstu jebkādu jaukta laulība ar viņiem, un pārtraukt jebkuru pirkumu vai pārdot tos. As soon as this new alliance was concluded, open war broke out again. Tiklīdz šī jaunā alianses tika secināts, atveriet kara izcēlās vēlreiz. The returning Muslims sought immediately to re-emigrate and take with them all those who could manage to go. Atpakaļ musulmaņi centās nekavējoties atjaunot emigrēt un ņemt līdzi visiem tiem, kas varētu vadīt iet. These were to meet greater difficulties as the Quraysh sought to impede their move. Tie bija, lai apmierinātu lielākas grūtības kā Quraysh centās traucēt viņu rīcību. What caused the Muslims to return from Abyssinia, therefore, was not, as Orientalist Muir claims, the reconciliation of Muhammad with Quraysh. Kas izraisīja musulmaņu atgriezties no Abyssinia, tādēļ nebija, jo orientālists Muir norāda, ka Muhammad saskaņošanas ar Quraysh. Rather, it was the armistice to which the Quraysh was compelled to resort following the conversion of `Umar and his bold support of the religion of God with his tribal relations. Drīzāk tas bija pamiera, kas Quraysh bija spiesta vērsties pēc "Umar konversijas un viņa treknrakstā atbalstu reliģijas Dieva ar savu cilšu attiecībām. The so-called reconciliation, therefore, constitutes no evidence for the story of the goddesses. Tā saukto izlīgumu, tādēļ ir nav pierādījumu par stāstu goddesses.

Inverted Evidence of the Qur'?nic Text Invertētā Pierādījumi par Qur "? Nic teksts

As for the argument of some biographers and exegetes that the verses, “They had almost succeeded in inducing you . Attiecībā uz argumentu par dažu biographers un exegetes ka vārsmas, "Viņi bija gandrīz izdevies liekot jums. . . .”[Qur'?n, 17:73-75] and “Every prophet We sent before you was such that, whenever he pressed for revelation . . "[Qur '? N, 17:73-75], un" Katrs pravietis mums nosūtīti pirms jums bija tāda, ka, kad viņš uzstāja uz atklāsmi. . . .”[Qur'?n, 22:52-53] constitute evidence for the story of the goddesses, it is yet more incoherent than that of Sir Muir. . "[Qur '? N, 22:52-53], ir pierādījums stāsts par dieviešu, ir vēl vairāk nesakarīga nekā Sir Muir. It is sufficient to remember that the first group of verses include the statement, “Had We not confirmed you in your faith, you might have been tempted.” This group shows that even if Satan had actually hastened to inspire Muhammad with something satisfying his wish and thus induced him to favor the unbelievers, God had confirmed the Prophet in his faith and prevented him from falling to the temptation. Ir pietiekami atcerēties, ka pirmā grupa verses ietver paziņojumu: "Bija mums nav apstiprināts, jūs savā ticībā, jūs varētu būt kārdinājums" Šai grupai liecina, ka pat tad, ja sātans būtu faktiski pasteidzās iedvesmot Muhammad ar kaut ko, kas atbilst viņa vēlas. un tādējādi izraisītu viņam par labu neticīgajiem, Dievs bija apstiprināts pareģis viņa ticībā un neļāva viņam samazinoties līdz kārdinājums. Had Muhammad really fallen, God would have inflicted upon him inescapable punishment. Bija Muhameds tiešām samazinājies, Dievs būtu nodarīti pēc tam neizbēgams sods. The point is, precisely, that he did not fall. Punkts ir, precīzāk, ka viņš nav kritumu. Hence, these verses prove the opposite of what these advocates assume them to prove. Tādējādi šiem verses pierādīt pretējo tam, ko šie advokāti uzņemas tos pierādīt. The story of the goddesses asserts that Muhammad did indeed incline toward the Quraysh, that the Quraysh had indeed induced him to add to the divine word, and that he indeed did attribute to God that which God had not said. Par dieviešu stāsts apgalvo, ka Muhammad patiešām slīpne pret Quraysh, ka Quraysh bija patiešām izraisa viņu pievienot dievišķo vārdu, un ka viņš patiešām bija piedēvēt Dievam, ko Dievs nebija teica. The text,["Muhammad saw some of his Lord's greatest signs. Would you consider, after al Lit and al `Uzza, Manat, the third goddess? But would you give God the females and keep for yourselves the males? That is indeed an unjust division. But they are all mere names which you and your ancestors have named and for which God gave no authority. In this claim of yours you followed naught but conjecture and your own wishful thinking, while true guidance has arrived to you from your Lord" (Qur'?n, 53:18-23)] on the other hand, tells us the exact opposite, namely that God confirmed him in his faith and that he did not add to the divine word. Teksts, ["Muhammad redzēja dažus no viņa Kunga lielākajiem pazīmes. Vai Jūs uzskatāt, pēc al Lit un al` Uzza, Manats trešo dieviete? Bet jūs dotu Dievam sieviešu un saglabā sev vīriešiem? Tas ir patiešām netaisnas apgabals. Bet tie visi ir tikai vārdi, ko jūs un jūsu senči ir nosaukta, un par ko Dievs nav iestādes. Ar šo prasību par jums jūs pēc nullei, bet uz pieņēmumiem, un savu karojošs domāšana, bet taisnība vadlīnijas ir ieradies pie jums no jūsu Kunga "(Qur"? n, 53:18-23)], no otras puses, stāsta mums tieši pretējo, proti, ka Dievs apstiprina viņu savā ticībā un ka viņš neesot pievienot dievišķo vārdu. Moreover, we should well bear in mind the fact that the books of exegesis and the books dealing with the causes and circumstances of revelation regardless of whether or not they subcribe to the story in question affirm that these verses had been revealed at a time other than that during which the story of the goddesses had presumably taken place. Turklāt, mums ir arī paturēt prātā to, ka ekseģēze grāmatām un grāmatām, kas nodarbojas ar cēloņus un apstākļus atklāsmes neatkarīgi no tā, vai tie subcribe uz stāstu attiecīgo apstiprina, ka šie panti tika atklāts laikā, izņemot kura laikā par dieviešu stāsts bija iespējams notikusi. To resort to the story of the goddesses in order to disprove the infallibility of the prophets in their conveyance of divine messages not only runs counter to the whole Ķerties pie stāsta par dieviešu, lai atspēkot nekļūdīgais par to pārsūtīt dievišķo sludinājumi praviešiem ne tikai ir pretrunā ar visu history vēsture of Muhammad but constitutes a fallacy of incoherent reasoning and, hence, a futile and perverse argument. Muhammad bet ir maldi ir nesakarīga pamatojumu un tādējādi veltīga un perverss arguments.

As for “Every prophet We sent before you…” these verses are utterly devoid of relation to the story of the goddesses. Attiecībā uz "Katrs pravietis Mēs nosūtījām pirms jūs ..." šie panti ir pilnīgi trūkst attiecībā uz stāstu goddesses. Moreover, they clearly affirm that God will abrogate all that the devil may bring forth, that Satan's work is only a lure to those who are sick of mind and hard of heart, and that God, the all wise and all-knowing, would keep His scripture absolutely pure and true. Turklāt viņi skaidri apstiprina, ka Dievs atcelt visu, ko velns var celt tālāk, ka sātana darbs ir tikai lure tiem, kuri ir slimi ar prātu un cieta sirds, un ka Dievs, visas gudrs un visu zinot, varētu saglabāt Viņa Rakstiem absolūti tīra un patiesa.

Fallacious Reasoning of the Claim Maldinošs spriešana prasības

Let us now turn to a critical and scientific analysis of the story. Ļaujiet mums tagad kārta kritisku un zinātnisku analīzi stāsts. The first evidence which imputes suspicion to the story is the fact that it has been reported in many forms and versions. Pirmā pierādījumus, kas pārmests aizdomas stāsts ir tas, ka ir ziņots dažādos veidos un versijas. First there is the report that the fabricated verses consist of the following words: “Tilka al gharaniq al `ula; wa inna shafa`atahu-nna laturtaja.” Others reported them as consisting of, “al gharaniqah al `ula: inna shafa?atahum turtaja.” Still others reported that they consist of the following words, “Inna shafa`atahunna turtaja” without mentioning the word “al gharaniq” or “al gharaniqah” at all. Pirmais ir ziņojums, kas gatavo vārsmas sastāv no šādiem vārdiem: "Tilka al gharaniq al` Ula; wa Inna shafa "atahu-nna laturtaja" uc ziņots tos, kas sastāv no "al gharaniqah al` Ula: Inna shafa.? atahum turtaja. "Vēl citi ziņoja, ka tās sastāv no šādiem vārdiem:" Inna shafa `atahunna turtaja", nepieminot vārdu "al gharaniq" vai "al gharaniqah" vispār. According to a fourth version, they were supposed to consist of the words: “Innaha lahiya al gharaniq al ula..” A fifth version reads, “Wa innahunna lahunna al gharaniq al ula wa inna shafa'atahunna lahiya allati, turtaja.” The collections of Hadith have given us still more varied versions. Saskaņā ar ceturto versiju, tām bija paredzēts sastāv no vārdiem: "Innaha lahiya al gharaniq al Ula .." piektā versija skan: "Wa innahunna lahunna al gharaniq al Ula wa Inna shafa'atahunna lahiya allati, turtaja." kolekcijas Hadith ir devuši mums vēl daudzveidīgāka versijas. The multiplicity of the versions proves that the report itself is fabricated, that it had been fabricated by the zindiqs-as ibn Ishaq had said earlier and that the forgers had sought thereby to spread doubt into the message of Muhammad and to attack his candidness in conveying the message of his Lord. No versijām daudzveidība pierāda, ka ziņojums pats par sevi ir izgatavotas, ka tas tika izgatavots, zindiqs-as ibn Ishaq bija teicis agrāk, un ka viltotāji būtu centās tādējādi izplatīt šaubas vērā ziņojumu par Muhammad un uzbrukt viņa candidness, popularizējot ziņu par viņa Kungam.

The Story's Violence to the Contextual Flow of Surah “al Najm” Stāsts ir Vardarbība pret konteksta plūsma surah "al Najm"

Another proof of the falsity of the story, stronger and more conclusive than the foregoing, is the fact that the contextual flow of surah “al Najm” does not allow at all the inclusion of such verses as the story claims. Vēl viens no negodīgas ir stāsts, stiprāka un pārliecinošs nekā iepriekš pierādījums, ir fakts, ka kontekstuālo plūsmas surah "al Najm" neļauj visos iekļaut šādas vārsmas kā stāsts prasībām. The Surah reads: Surah lasījuši:

“He has witnessed many of the great signs of his lord. "Viņš ir pieredzējusi daudzas lielas pazīmes viņa kungs. Would you consider the case of al Lat, al `Uzza, and of Manat, the third goddess? Vai jūs uzskatāt, ja al Lat, al `Uzza, un Manats, trešais dieviete? Would you then ascribe to God the females and to yourselves the males? Vai jūs tam piedēvēt Dievam mātītes un sev vīriešiem? Wouldn't that be a wretched ascription? Vai nav, ka būtu slikts piedēvēšana? All these are nothing but names, mere names which you and your ancestors had coined. Visi šie ir nekas, bet vārdi, tikai vārdi, ko jūs un jūsu senči bija coined. Men are so prone to follow opinion! Vīrieši ir tik tendētas sekot viedokli! They credulously fall for the product of their own wishful thinking. Viņi credulously ietilpst ražojumu savas karojošs domāšanu. But true guidance has indeed come from the Lord.” Bet taisnība, vadlīnijas, ir patiešām nāk no Tā Kunga. "

The logical and literary flow of these verses is crystal-clear. Loģiski un literārā plūsmu šiem pantiem ir pilnīgi skaidra. Al Lat, and al `Uzza are mere names devoid of substance given by the past and present unbelievers to works of their own creation. Al Lat, un al `Uzza ir tikai vārdi, kam nav vielas, ko pagātni un tagadni neticīgajiem darbiem pašu radīšanu. There is no deity such as the word name. Nav dievība, piemēram, vārds vārdā. The context does not allow any such addition as is here claimed. Konteksts neļauj šādu Turklāt, kā ir šeit apgalvots. If, assuming such addition, the text were now to read: “Would you consider the case of al Lat, al `Uzza, and of Manat, the third goddess? Ja, pieņemot, ka šāda papildus teksts tagad ir šāds: "Vai jūs uzskatāt, ja al Lat, al` Uzza, un Manats, trešais dieviete? These are the goddesses on high. Tie ir dieviešu augstas. Their intercession is to be sought. Viņu aizrunāšana ir lūgta. Would you then ascribe to God the females and to yourselves the males? Vai jūs tam piedēvēt Dievam mātītes un sev vīriešiem? Wouldn't that be a wretched ascription?” its corruption and outright self-contradiction become obvious. Vai nav, ka būtu nožēlojami piedēvēšana? "Tā korupcija un tieši pašu pretrunu kļūst acīmredzama. The text would have praised al Lat, al `Uzza,, and Manat as well as condemned them within the space of four consecutive verses. Teksts būtu slavēja al Lat, al `Uzza, un Manats kā arī nosoda tos, kas telpā četru secīgu verses. Such a text cannot proceed from any rational being. Šāds teksts nedrīkst veikt no jebkuras racionālas nav. The contextual background in which the addition is supposed to have been made furnishes unquestionable and final evidence that the story of the goddesses was a forgery. Konteksta fons, kurā papildus ir paredzēts veikti iesniedz neapšaubāmi un galīgo pierādījumu tam, ka par dieviešu stāsts bija viltota. The forgers were probably the zindiqs; and the credulous whose minds are not naturally repulsed by the irrational and the incoherent, accepted the forgery and passed it as true. Viltotāji bija iespējams zindiqs, un lētticīgs, kuru prātus nav dabiski repulsed ar iracionāli, un nesakarīga, pieņēma viltošanu, un pieņēma to kā taisnība.

The Linguistic Evidence Valodas Pierādījumi

There is yet another argument advanced by the late Shaykh Muhammad `Abduh. Ir vēl viens arguments vēlu Shaykh Muhameda "Abduh. It consists of the fact that the Arabs have nowhere described their gods in such terms as “al gharaniq.” Neither in their poetry nor in their speeches or traditions do we find their gods or goddesses described in such terms. Tā sastāv no faktu, ka arābi ir nekur aprakstītas viņu dieviem tādā ziņā kā "al gharaniq" Ne. Savos dzejas, ne savas runas vai tradīcijām mēs atrastu viņu dieviem vai dieviešu aprakstītas šiem noteikumiem. Rather, the word “al ghurnuq” or “al gharniq” was the name of a black or white water bird, sometimes given figuratively to the handsome blond youth. Drīzāk vārda "al ghurnuq" vai "al gharniq" bija nosaukums melns vai balts ūdens putnu, dažreiz ņemot pārnestā nozīmē, lai skaists gaišmatis jaunatni. The fact is indubitable that the Arabs never looked upon their gods in this manner. Tas ir neapšaubāms, ka arābi nekad izskatījās pēc viņu dieviem šādā veidā.

The Story Contradicts the Fact of Muhammad's Candidness Stāsts ir pretrunā ar faktu, Muhameda Candidness

There is yet one more final argument against the story of the goddesses that is based upon the nature of Muhammad's personal life. Ir vēl viens vēl pēdējais arguments pret stāstu dieviešu, kas balstās uz raksturu Muhameda personisko dzīvi. Ever since his childhood and throughout his adolescence, adulthood and maturity, he was never known to lie. Kopš bērnības un visā viņa pusaudža gadiem, pieaugušajiem un termiņu, viņš nekad nav bijis zināms, ka meli. So truthful was he that he had been nicknamed “al Amin” before he reached his twenty-fifth year of age. Tik patiesas viņš, ka viņš bija nicknamed "al Amins", pirms viņš sasniedza savas divdesmit piektajā gadu vecumam. His truthfulness was unquestioned by anyone. Viņa patiesīgumu bija apšaubāmas ikviens. He himself once addressed the Quraysh after his commission to prophethood : “Suppose I were to tell you that an enemy cavalry was advancing on the other side of this mountain, would you believe me?” His enemies themselves answered: “Yes, indeed! Viņš pats reiz adresēts Quraysh pēc viņa komisijas prophethood: "Pieņemsim, ka man bija pateikt, ka ienaidnieks jātnieki tika padziļinot otrā pusē šo kalnu, jūs ticiet man?" Viņa ienaidniekus sev atbildēja: "Jā, tiešām! As far as we are concerned, you are innocent, for we have never found you to lie at all.” How can we believe that such a man who had been known to be truthful in his relations with his fellow men from childhood to maturity, would be any less candid in his relation to God? Ciktāl mēs esam norūpējušies, jūs esat nevainīgs, jo mēs nekad atrast jums gulēt visos "Kā mēs varam ticēt. Ka šāds cilvēks, kas bija zināms, ka patiesas viņa attiecības ar saviem kolēģiem vīriešiem, no bērnības līdz termiņa beigām, būtu jebkāda mazāk vaļsirdīgs savos saistībā ar Dievu? How could such constant truthfulness allow him to lie and ascribe to his God that which He had not said? Kā šādu pastāvīgu patiesumu ļautu viņam gulēt un piedēvēt savam Dievam, kas Viņam nebija teica? How could we believe that such a man did so in fear of the people and defiance of Almighty God? Kā mēs varētu uzskatīt, ka šāds cilvēks darīja, bailes no cilvēkiem un Visvarenais Dievs izaicinājums? That is utterly impossible. Tas ir pilnīgi neiespējami. Its impossibility is evident to all those who have studied these great; strong and distinguished souls of the prophets and religious leaders known for their dedication to the truth pereat mundus. Tā neiespējamība ir redzams visiem tiem, kuri mācījušies šiem liels, spēcīgs un atšķirt dvēseles praviešiem un reliģiskajiem līderiem pazīstama ar savu centību, lai patiesību pereat Mundus. How can we reconcile such an allegation with Muhammad's great declaration to his uncle that he will not adjure this cause even if his foes should put the sun in his right hand and the moon in his left? Kā mēs varam saskaņot šo apgalvojumu ar Muhameda lielu deklarāciju, viņa tēvocis, ka viņš netiks nozvērināt šis iemesls, pat ja viņa ienaidnieki būtu jāiekļauj saule viņa labo roku un viņa kreisajā mēness? How can we. Kā mēs varam. accept such a claim when it imputes to the Prophet the heinous charge of attributing to God that which God had not said, of violating the very foundation of the religion he was commissioned to proclaim and teach to mankind? pieņemt šādu prasību, kad tā pārmests uz pareģis briesmīgi atbild piedēvējot Dievam to, ko Dievs nebija teica, aizskaršana ļoti pamats reliģijas viņš tika pasūtīts, lai sludināt un mācīt cilvēcei?

Furthermore, we may ask, when, according to the story, did Muhammad turn to praise the gods of Quraysh ? Bez tam mēs varam jautāt, kad saskaņā ar šo stāstu, nebija Muhammad vērsties slavēt Dievu par Quraysh? Ten years or so after his commission to prophethood, is the reply. Desmit gadu laikā pēc viņa komisijas prophethood, ir atbilde. But, then that is also after ten years of patient sufferance of all kinds of injury and harm, all kinds of sacrifices, after God had reinforced Islam with the conversion of Hamzah and `Umar, and, in short, after the Muslims had begun to feel themselves a significant power in Makkah and the news of their existence and exploits had begun to spread throughout Arabia, indeed to Abyssinia and other corners of the globe. Bet, tad tas arī pēc desmit gadiem pacienta pieļaušana visu kaitējuma un kaitējuma veidu, visu veidu upurus, kad Dievs bija pastiprināta Islam ar pārveidošanu Hamzah un "Umar, un, īsi sakot, pēc tam, kad musulmaņi bija sākusi jūtas būtisku Makkah varu un par to esamību un izmanto jaunumi sāka izplatīties visā Arābijas, patiešām Abyssinia un citiem stūriem pasaulē. Such a claim is not only uninformed, it is positively silly. Šāda prasība ir ne tikai slikti, tas ir pozitīvi muļķīgi. The forgers of this story themselves must have realized its inadmissibility and sought to conceal its falsehood with the claim, ?Muhammad hardly heard Quraysh?s words of reconciliation once he granted to their gods the honor of interceding with God, when his compromise appeared to him objectionable and he felt compelled to repent and to review the text of revelation with the angel Gabriel when he visited him that same evening.??? Par šo rakstu viltotāji pašiem jābūt realizēt tās nepieņemamību un centās noslēpt savu meli ar apgalvojumu, Muhammad diez? Dzirdējis Quraysh? S vārdus, samierināšanās, kad viņš piešķir saviem dieviem par godu interceding ar Dievu, kad viņa kompromisu parādījās viņam nepieņemamu, un viņš jutās spiests nožēlot un pārskatīt teksta atklāsme ar eņģeli Gabriel, kad viņš apmeklēja viņu tajā pašā vakarā.? This concealment, however, exposes the forgery rather than hides it. Šī slēpšanu, tomēr pakļauj viltošana, nevis ādas to. As long as the compromise appeared objectionable to Muhammad no later than he had “heard Quraysh's words of reconciliation,” would he have not paused to reconsider it immediately and on the spot? Kamēr kompromisu šķita nepieņemami, lai Muhammad ne vēlāk kā viņš bija "dzirdējis Quraysh vārdiem samierināšanās," būtu viņš nav apturēta pārskatīt nekavējoties un uz vietas? How natural it would have been then for him instantly to recite the true version of the text! Kā dabas būtu bijis, tad viņam uzreiz stāstīt patieso versiju teksta! We may, therefore, conclude that this story of the goddesses is a fabrication and a forgery, authored by the enemies of Islam after the first century of the Hijrah. Mēs varam, tādēļ secina, ka šis dieviešu stāsts ir ražošanas un viltojumiem, autori islāma ienaidniekiem pēc pirmā gadsimta Hijrah.

Attack Upon Tawhid Attack Pēc Tawhid

The forgers must have been extremely bold to have attempted their forgery in the most essential principal of Islam as a whole: namely, in the principle of tawhid, where Muhammad had been sent right from the very beginning to make proclamations to all mankind in which he has never accepted any compromise whatever; he was never swayed by anything the Quraysh had offered him whether by way of wealth or royal power. Viltotāji ir jābūt ļoti treknrakstā ir mēģinājušas to viltošana ir būtiskākie galvenais islāma kopumā: proti, princips tawhid, kur Muhameds tika nosūtīta jau no paša sākuma, lai uzsaukumus visai cilvēcei, kurā viņš nekad nav pieļāvusi kompromisus kāds, viņš nekad aizraut neko Quraysh bija piedāvāja viņam vai kā bagātību vai karaļa varu. These offers had come, it must be remembered, at a time when Muhammad had very few followers within Makkah. Šie piedāvājumi ir pienācis, ir jāatgādina, laikā, kad Muhammad bija ļoti maz sekotāju, kas Makkah. Later persecution by the Quraysh of his companions did not succeed in swaying Muhammad away from the call of his God or away from his mission. Vēlāk vajāšana Quraysh viņa companions neizdevās šūpošanos Muhammad prom no uzaicinājuma viņa Dievs, vai prom no viņa misiju. The zindiqs' strategy to work their forgery around the first principle of the faith, where Muhammad was known to be the most adamant, only points to their own inconsequence. Zindiqs "stratēģija strādāt viņu viltojumus ap pirmo principu ticības, kur Muhammad bija zināms, visvairāk ciešu pārliecību, tikai norāda uz viņu pašu secības trūkums. Acceptance of the forgery by the credulous only points to their naivet? Pieņemšana viltojumu ko lētticīgs tikai norāda uz to naivet? in the most conspicuous of cases. ir pamanāmākais gadījumu.

Conclusion Secinājums

The story of the goddesses, therefore, is absolutely devoid of foundation. Par dieviešu stāsts, tādēļ ir absolūti nepiemīt pamata. It is utterly unrelated to the return of the Muslims from Abyssinia. Tas ir pilnīgi saistīta ar atgriešanos musulmaņu no Abyssinia. As we said earlier, the latter returned after the conversion of `Umar, the strengthening of Islam with the same tribal solidarity with which he used to fight Islam hitherto, and the compulsion of Quraysh to enter into an armistice with the Muslims. Kā mēs teicām agrāk, tā atgriezās pēc konversijas "Umar, islāma stiprināt ar tādas pašas cilts solidaritāte, ar ko viņš izmanto, lai cīnītos islāmu līdz šim, un Quraysh piespiešanas noslēgt pamiera ar musulmaņiem. Moreover, the Muslims' return from Abyssinia was partly due to the revolution which had broken out in that country and to their consequent fear of losing the Negus's protection. Turklāt musulmaņu "atgriešanās no Abyssinia daļēji bija saistīts ar revolūciju, kas bija izcēlies šajā valstī, un to tādējādi bailes zaudēt karstvīns aizsardzībā. When the Quraysh learned of the Muslims' return, their fears reached a new level of intensity with the increase of Muhammad's followers within the city, and, therefore, they sought a new strategy. Kad Quraysh uzzināja par musulmaņu "atgriešanās, viņu bažas sasnieguši jaunu intensitātes līmenis ar pieaugumu Muhameda sekotāju ietvaros pilsētu, un tāpēc viņi meklēja jaunu stratēģiju. Their search for a new strategy was concluded with the signing of a pact in which they and their allied clans and tribes resolved to boycott the Banu Hashim in order to prevent any intermarriage with them, to stop all commercial relations and finally, to seek to kill Muhammad if they could only find the means. Viņu meklēt jaunu stratēģiju tika noslēgts ar parakstīšanu paktu, kurā viņi un viņu sabiedroto klanu un cilšu nolēma boikotēt Banu Hashim, lai novērstu jebkādu jaukta laulība ar viņiem, lai apturētu visas komerciālās attiecības un, visbeidzot, censties nogalināt Muhammad ja tie varētu tikai atrast līdzekļus.