If you're new here, you may want to get regular updates via Ja esat jauna šeit, jūs varat saņemt regulārus atjauninājumus, izmantojot RSS feed RSS feed . . Thank you for visiting! Paldies par apmeklējot!

Ptolemy II, who became the ruler of Egypt after Alexander the Great in the third century BC, was a great patron of learning, and founded a library in Alexandria, Egypt, which contained about 5,00,000 books on different subjects. Ptolemaja II, kurš kļuva valdnieks Ēģiptes pēc Aleksandra Lielā trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras, bija liels patrons mācību, un nodibināja bibliotēkas Aleksandrijā, Ēģiptē, kas ietvēra aptuveni 5,00,000 grāmatas par dažādām tēmām. It is this collection which is known in Tieši šī kolekcija, kas ir pazīstams history vēsture as the great library in Alexandria. kā liels bibliotēka Alexandria.

It has been Tā ir alleged iespējamo that this library was burned down by Amr bin Aas at the behest of the Second Caliph, Umar. ka šī bibliotēka tika nodedzinātas ar Amr bin AAS pie novēlējums Otrā kalifs, Umar. The story goes to state that Amr fed the numerous bath furnaces of the city with the volumes of the Alexandrian library. Stāsts iet, ka Amr baro daudzas vannas krāšņu pilsēta ar Aleksandrijas bibliotēkas apjomu. The story also relates the oft-quoted remark allegedly made by Caliph Umar (ruled: 634-644) when he consented to the destruction of the library, “If these writing of the Greeks agree with the book of God, they are useless and need not be preserved; if they disagree, they are pernicious and ought to be destroyed”. Stāsts arī attiecas bieži citēto piezīme, iespējams, ar kalifs Umar (kas nolēma: 634-644), kad viņš piekritis iznīcināšanu bibliotēkas "Ja šie grieķi rakstiski vienoties ar grāmatu Dieva, tie ir bezjēdzīgi, un vajadzība nav jāsaglabā, ja viņi nepiekrīt, viņi ir bīstams, un būtu iznīcinātas. " It was, the story continues, thereupon, decided that the books were contrary to the Quran and the whole library was burned down without even opening the books. Tas bija stāsts turpinās, tad nolēma, ka grāmatas ir pretrunā Korāns un viss bibliotēka tika nodedzināta, pat atverot grāmatas.

Equating the burning of Alexandria Library with that of Nazi policy, Joseph Barnabas writes, “the arguments of Caliph Umar and the Nazi book burning are not without explanations.” Pielīdzināms dedzināšana Aleksandrijas bibliotēku ar paša nacistu politikas Joseph Barnabas raksta, "argumenti kalifs Umar un nacistu grāmatu dedzināšana nav bez paskaidrojumiem." ^{1 1} A Hindutva theorist, BN Jog, was more emphatic and clear: “Many people are surprised that Caliph Umar burnt down the huge and rich library of Constantinople. Hindutva teorētiķis, BN Jog, bija vairāk izcelts un skaidri: "Daudzi cilvēki ir pārsteigti, ka kalifs Umar nodedzināja milzīgo un bagāta bibliotēka Konstantinopoles. The urge for him to do so was, however, provided by his religion.” Viņu vēlmi to darīt nebija, tomēr, ja pēc viņa ticības. " ^{2 2}

Encyclopedia Britanica says that the Alexandrian Library had, in fact, been destroyed much earlier in the fourth century AD, long before the advent of Islam: “The library survived the disintegration of Alexander?s empire (first century BC) and continued to exist under Roman rule until the third century AD.” Encyclopedia Britanica saka, ka Aleksandrijas bibliotēka bija faktiski iznīcinātas daudz agrāk ceturtajā gadsimtā AD, ilgi pirms Advent islāmu "bibliotēka izdzīvoja sabrukumu Alexander? S impērija (pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras) un turpināja pastāvēt saskaņā ar Roman noteikums, līdz minētā trešā gadsimta AD. " ^{3 3} The truth is that one-half of this library was burnt by Julius Caesar in 47 BC. Patiesība ir tāda, ka pusi no šīs bibliotēkas bija sadedzina ar Julius Caesar 47 BC. In the third century, Alexandria came under the domination of Christians. Trešajā gadsimtā, Aleksandrija nonāca kundzību kristiešu. At another place the same work states that, “The main museum and library were destroyed during the civil war of the third century AD and a subsidiary library was burned by Christians in AD 391.” Citā vietā tajā pašā darbā norāda, ka "galvenais muzeju un bibliotēku tika iznīcināta laikā pilsoņu kara trešā gadsimta AD un meitas bibliotēka tika nodedzinātas ar kristiešu 391 AD." ^{4 4}

Phillip K Hitti states that the story “is one of those tales that make good fiction but bad history.” He goes on, “…the great Ptolemic library was burnt as early as 48 BC by Julius Ceasar. Phillip K Hitti norāda, ka stāsts "ir viens no tiem stāstiem, kas padara labas daiļliteratūras, bet slikts vēsture" viņš piebilst. "... Liels Ptolemic bibliotēka tika sadedzināti jau 48 BC ar Julius Caesar. A later one, referred to as the daughter library, was destroyed about AD 389 as a result of an edict by the Emperor Theodosius. Vēlāk vienam no tiem, kā meita bibliotēka, tika iznīcināti aptuveni 389 AD rezultātā edikts, ko Emperor Theodosius. At the time of the Arab conquest, therefore, no library of importance existed in Alexandria and no contemporary writer ever brought the charge about Amr or Umar.” Laikā, kad arābu uzvara, tāpēc, neviens bibliotēka nozīmes pastāvēja Aleksandrijā un ne mūsdienu rakstnieks kādreiz cēla apsūdzību par Amr vai Umar. " ^{5 5}

Bernard Lewis, a vehement critic of Islam, has thus summarised the verdict of modern scholarship on the subject: Bernard Lewis, kaislīgs kritiķis islāma, tādējādi rezumēt spriedumu moderno stipendiju par šo tēmu:

“Modern research has shown the story to be completely unfounded. "Mūsdienu pētījumi rāda, ka stāsts ir pilnīgi nepamatots. None of the early chronicles, not even the Christian ones, make any reference to this tale, which is mentioned in the 13th century, and in any case the great library of Serapenum had already been destroyed in internal dissensions before the coming of the Arabs.” Neviens no agrīnās hronikās, pat ne kristietis tiem, izdarīt atsauci uz šo stāstu, kas ir minēta 13 gadsimtā, un jebkurā gadījumā lielu bibliotēku Serapenum jau bija iznīcināti iekšējā dissensions pirms nāk no arābiem. " ^{6 6}

Lewis wrote the above words in 1950. Lewis wrote iepriekš vārdus 1950. As late as in 1990, he went on to state, “not the creation, but the demolition of the myth was achievement of European scholarship, which from the 18th century to the present day has rejected the story as false and absurd, and thus exonerated the Caliph Umar and the early Muslims from this libel.” Cik vien vēlu 1990, viņš devās uz valsts, "ne radīšanu, bet mīts nojaukšanas bija sasniegums Eiropas stipendiju, kas no 18.gs. līdz mūsdienām ir noraidījusi stāsts par nepatiesu un absurdi, un tādējādi atbrīvots kalifs Umar un agri musulmaņu no šī neslavas celšanu. " ^{7 7}

John M. Robertson, a historian of rationalistic and free thought, also dismissed the story of the destruction of the Alexandrian library by Umar as a myth. John M. Robertson, vēsturnieks un rationalistic un brīvas domas, arī noraidīja stāsts par iznīcināšanu Aleksandrijas bibliotēku, Umar kā mīts. ^{8 8}

Historian DP Singhal considers the story untenable. Vēsturnieks DP Singhal uzskata stāsts nepārliecinošs. ^{9 9} Singhal writes, Singhal raksta,

“It makes its first appearance in the solitary report of a stranger, Abul Faraj, who wrote 500 years later. "Tas padara tās pirmo reizi ir vientuļnieks ziņojumā svešinieks, Abul Faraj, kas rakstīja 500 gadus vēlāk. The reported sentence of the Caliph is alien to the traditional precept of the Muslim casuists who had expressly commanded the preservation of captured religious text of the Jews and Christians, and had declared that the works of profane scientists and philosophers could be lawfully applied to the believer.” Ziņoja teikumu kalifs ir ārvalstnieks ar tradicionālo pamācība ir musulmaņu casuists, kas bija skaidri pavēlējis saglabāšana notverti reliģisko tekstu, ebreji un kristieši, un ir paziņojusi, ka par zaimojošu zinātnieku un filozofu darbus varēja likumīgi piemērot ticīgais . " ^{10 10}

Bertrand Russell has gone deep into the controversy and made the following statement: Bertrand Russell devies dziļi pretrunas, un sniedza šādu paziņojumu:

“Every Christian has been taught the story of the Caliph destroying the Library in Alexandria. "Katrs kristietis ir mācīts par kalifs stāsts iznīcinot bibliotēkas Aleksandrijā. As a matter of fact, this library was frequently destroyed and frequently recreated. Kā Faktiski, šī bibliotēka bija bieži iznīcināja un bieži pārbūvēts. Its first destroyer was Julius Caesar, and its last antedated the Prophet. Tās pirmais iznīcinātājs bija Julius Caesar, un tā pēdējās antedated pareģis. The early Mohammedans, unlike the Christians, tolerated those whom they called ?people of the Book?, provided they paid tribute. Agri Mohammedans atšķirībā kristieši, panes tiem, kurus viņi sauc cilvēkus grāmatu?, Ka tie godināja. In contrast to the Christians, who persecuted not only pagans but each other, the Mohammedans were welcomed for their broadmindedness, and it was largely this that facilitated their conquests. Atšķirībā no kristiešiem, kuri vajāja ne tikai pagans, bet otru, Mohammedans bija apsveica to rupjība, un tas bija lielā mērā šis, ka atvieglota viņu iekarojumu. To come to later times, Spain was ruined by fanatical hatred of Jews and Moors; France was disastrously impoverished by the persecution of Huguenots.” Nākt uz vēlāk laiku, Spānijai bija izpostītu ar fanātisku naidu no ebreju un mauru, Francijā disastrously nabadzībā ar vajāšanu Huguenots. " ^{11 11}

In the 500 years between the supposed event and its first reporter no Christian historian mentions it, though one of them, Eutychius, Archbishop of Alexandria in 933, described the Arab conquest of Alexandria in great detail. Kas 500 gadus starp šķietamo notikumu un tā pirmais ziņotājs nav kristiešu vēsturnieks norāda tā, lai gan viens no viņiem, Eutychius, arhibīskaps Aleksandrijas ar 933, kas aprakstītas Arābu uzvara Aleksandrijas ļoti detalizēti.

Colin Wilson, a popular science writer and researcher expressed his firm opinion that the demolition of the Alexandrian library was caused by Christian clergy. Colin Wilson, populārzinātnisku rakstnieks un zinātnieks izteica stingri uzskatu, ka no Aleksandrijas bibliotēkas nojaukšana izraisīja kristiešu garīdznieki. He writes, Viņš raksta,

“The Library of Alexandria ? "Bibliotēka Alexandria? which contained, among other things, Aristotle?s own collection of books ? kas satur, cita starpā, Aristotelis? pašas kolekcija grāmatu? was burned down on the orders of the Archbishop of Alexandria (backed by the Emperor Theodosius). Tika nodedzinātas par Aleksandrijas arhibīskaps (atbalstīja Emperor Theodosius) rīkojumiem. Knowledge was evil; had not Adam been evicted from Paradise for wanting to know?” Zināšanas ir ļaunuma; nebija Adam bijis izliktas no Paradīzes par vēlas zināt? " ^{12 12}

MN Roy penetratingly analysed the issue in a wider perspective. MN Roy penetratingly analizēja jautājumu plašākā perspektīvā. It is worth quoting some part of his views on the subject: Ir vērts citēt kādu daļu savu viedokli par šo tēmu:

“While books written in the 11th and 12th century indignantly details the shocking tale of the burning of the library of Alexandria, the historians Eustichius and Elmacin, both Egyptian Christians, who wrote soon after the Saracen conquest of their country, are significantly silent about the savage act. "Kaut arī grāmatas rakstīts 11 un 12 gadsimta sašutusi ziņas šokējošu stāsts par dedzināšanu bibliotēkas Aleksandrijas, vēsturnieki Eustichius un Elmacin, gan Ēģiptes kristiešu, kuri rakstīja drīz pēc Saracen uzvara savas valsts, ir ievērojami klusēja par mežonis akts. The former, a patriarch of Alexandria, could be hardly suspected of partiality to the enemies of Uz pirmo Aleksandrijas patriarhu, varētu būt grūti radušās aizdomas par neobjektivitāti ar ienaidniekiem Christianity Kristietība . . An order of Caliph Umar has been usually cited as evidence of the barbarous act ascribed to his general. Gada kalifs Umar rīkojums ir parasti min kā pierādījumu barbarisko aktu, kāda viņa vispār. It would have been much easier not to record that order than to suppress any historical work composed by Christian prelates who had endless possibilities of concealing their composition. Būtu bijis daudz vieglāk ne ierakstīt, ka, lai kā, lai apspiestu jebkāda vēsturisko darbu, veido Christian prelates kas bija nebeidzamas iespējas noslēpt to sastāvu. A diligent examination of all relevant evidence enabled Gibbon to arrive at the following opinion on the matter: 'The rigid sentence of Omar is repugnant to the sound and orthodox precept of the Mohammedan casuist; they expressly declare that the religious books of the Jews and Christians, which are acquired by the right of war, and that the works of profane scientists, historians or poets, physicians or philosophers, may be lawfully applied to the use of the faithful.' Rūpīgu pārbaudi, visu attiecīgo pierādījumi ļāva Gibbon, lai iegūtu šādu atzinumu par šo jautājumu: "stingra teikumu Omar ir pretrunīgs uz skaņas un ortodoksālo pamācība ir muhamedāņu casuist, viņi skaidri paziņot, ka reliģiskās grāmatas ebreji un kristieši , kuras iegūst tiesības uz karu, un ka laicīgs zinātnieki, vēsturnieki un dzejnieki, ārsti vai filozofu darbiem, var likumīgi piemērot izmantošanu uzticīgs. " ( The Decline and Fall of Roman Empire ) (Noraidīt un impērijas krišana romiešu) ^{13 13} Byzantine barbarism had undone the meritorious work of the Ptolemies. Bizantijas barbarismu bija atsaukt vērts darbu Ptolemies. The real destruction of the Alexandrian seat of learning had been the work of St. Cyril who defiled the Goddess of learning in the famous fair of Hyparia. Faktisko iznīcināšanu Aleksandrijas sēdekļa mācīšanās ir darbs St Cyril kas aptraipīts dieviete apguves slavenā patieso Hyparia. That was already in the beginning of the 5th century.” Tas bija jau sākumā 5. Gadsimtā. " ^{14 14}

It is no mere chance that for most of its 2000 years of history, Christianity not only did not inspire a spirit of learning at an extensive level, but often suppressed it. Tas nav vienkārši iespēja, ka attiecībā uz lielāko daļu tās 2000 gadu ilgu vēsturi, kristietību ne tikai nav iedvesmot garu mācīšanos pietiekamā līmenī, bet bieži vien apspiestas tā. Churchmen and Crusaders were responsible for the destruction of hundreds of thousands of Greek and Muslim books. Churchmen un krustneši bija atbildīgi par iznīcinot simtiem tūkstošu grieķu un musulmaņu grāmatas. For example, in 389 AD the celebrated library of Serapis at Alexandria was ruined on the order of Archbishop Theophilus. Piemēram, 389 AD svinēja bibliotēku Serapis pie Aleksandrijas tika sagrauta par kārtību arhibīskaps Theophilus. The guiding principle of Pope Gregory was, “Ignorance is the mother of piety.” According to this principle, Gregory burned the precious Palestine Library founded by Emperor Augustus, destroyed the greater part of the writings of Livy and forbade the study of the classics. Pamatprincips Pope Gregory bija, "Nezināšana ir māte dievbijība." Saskaņā ar šo principu, Gregory dega dārgakmeņi Palestīnas bibliotēka dibināta Emperor Augustus, iznīcināja lielāko daļu no Livy rakstiem un aizliedza pētījums par klasiku. The Crusaders destroyed the splendid library of Tripoli and reduced to ashes many of the glorious centres of Saracenic art and culture. Krustneši iznīcina lielisks bibliotēka Tripoli un sadegt daudzi krāšņās centru Saracenic mākslu un kultūru. Ferdinand and Isabella put to flames all the Muslim and Jewish works they could find in Spain. Ferdinands un Isabella izvirzīti liesmas visas musulmaņu un ebreju darbu viņi varētu atrast Spānijā. Nor is it a coincidence that when science and learning did become widespread in Europe in spite of the Church, it was accompanied by a rejection or reduction of the authority of the Bible and science became completely secularised. Tāpat nav nejaušība, ka tad, kad zinātne un mācīšanās bija kļuvis plaši izplatīta Eiropā, neraugoties uz baznīcu, tā bija kopā ar noraidījuma vai iestādes Bībele un zinātnes samazinājums kļuva pilnīgi secularised.

The story is now generally rejected as a fable and a fabrication. Stāsts šobrīd kopumā jānoraida kā fabula un ražošanas. Let us conclude this piece with a remark by Dr. Singhal: Ļaujiet mums noslēgt šo gabals ar piezīmi Dr Singhal:

“Seldom in history has there been a parallel for transcribing a falsehood with such persistence, conviction, and indignation, in spite of contrary evidence.” "Reti vēsturē ir bijusi paralēli pārrakstīt meli ar šo neatlaidību, pārliecību, un sašutumu, neraugoties uz pierādījumu pretējam." ^{15 15}

And only God knows best. Un tikai Dievs zina vislabāk.

1. C. Joseph Barnabas, “Religious Freedom and Human Rights,” in CJ Nirmal (ed), Human Rights in India , Oxford University Press: N Delhi, 2000, p. C. Joseph Barnabas "reliģisko brīvību un cilvēktiesībām", kas CJ Nirmal (ed), Cilvēktiesību Indijā, Oxford University Press: N Deli, 2000, lpp 144 [ 144 [ back atpakaļ ] ]
2. BN Jog, Threat of BN Jog, draudi Islam Islams : Indian Dimension , Unnati Prakashan: Mumbai: 400081, 1994, p. : Indijas dimensija, Unnati Prakashan: Mumbai: 400081, 1994, lpp 428 [ 428 [ back atpakaļ ] ]
3. Encyclopedia Britannica, Vol. Encyclopedia Britannica, Vol. 1, 1984, p. 1, 1984, lpp 227 [ 227 [ back atpakaļ ] ]
4. Encyclopedia Britannica, ibid. , p. Encyclopedia Britannica, ibid., Lpp 479 [ 479 [ back atpakaļ ] ]
5. Philip K. Hitti, History of the Arabs , Macmillan: London, 1970, p. Philip K. Hitti, vēsture arābi, Macmillan: Londona, 1970, lpp 166 [ 166 [ back atpakaļ ] ]
6. Bernard Lewis, The Arabs in History , Goodword Books: N. Delhi, (1950), 2001, p. Bernard Lewis, arābi vēsturē, Goodword Grāmatas: N. Deli (1950), 2001, lpp 54 [ [54 back atpakaļ ] ]
7. Bernard Lewis, New York Review of Books , 2 September 1990 [ Bernard Lewis, New York Review no grāmatas, 2 septembris 1990 [ back atpakaļ ] ]
8. John M. Robertson, A Short History of Free Thought , Watts & Co: London, 1914, p. John M. Robertson, Short vēsture Brīvās domas, Watts & Co: Londona, 1914, lpp 253 [ 253 [ back atpakaļ ] ]
9. DP Singhal, India and World Vol I. Civilization, Rupa and Co: London, 1993, p. DP Singhal, Indija un pasaule Vol I. civilizācijas, Rupa un Co: Londona, 1993, lpp 136. 136. [ [ back atpakaļ ] ]
10. DP Singhal, ibid. , p. DP Singhal, ibid., Lpp 136 [ 136 [ back atpakaļ ] ]
11. Bertrand Russell, Human Society in Ethics and Politics , Routledge: London, (1954), 1992, p. Bertrand Russell, cilvēku sabiedrības ētika un politika, Routledge: Londona (1954), 1992, lpp 218 [ 218 [ back atpakaļ ] ]
12. Colin Wilson, The Occult , Panther: London, 1984, p. Colin Wilson, mistisks, Panther: Londona, 1984, lpp 278 [ 278 [ back atpakaļ ] ]
13. MN Roy, ibid. , p. MN Roy, ibid., Lpp 64 [ [64 back atpakaļ ] ]
14. MN Roy, ibid. , p. MN Roy, ibid., Lpp 65 [ 65 [ back atpakaļ ] ]
15. DP Singhal, ibid. , p. DP Singhal, ibid., Lpp 136 [ 136 [ back atpakaļ ] ]