This fascinating essay, written by King Hussein's grandfather King Abdullah, appeared in the United States six months before the 1948 Arab-Israeli War. Šī aizraujošu eseja, raksta King Hussein's vectēva karalis Abdullah, parādījās Amerikas Savienotajās Valstīs sešus mēnešus pirms 1948 arābu-Izraēlas karš. In the article, King Abdullah disputes the mistaken view that Arab opposition to Zionism (and later the state of Israel) is because of longstanding religious or ethnic hatred. Šajā rakstā, karalis Abdullah apstrīd kļūdainu uzskatu, ka arābu opozīciju cionisms (un vēlāk Izraēlas valsts), ir tāpēc, ka ilgstoša reliģiju vai etnisko naidu. He notes that Jews and Muslims enjoyed a long history of peaceful coexistence in the Middle East, and that Jews have historically suffered far more at the hands of Christian Europe. Viņš atzīmē, ka ebreji un musulmaņi bija gara vēsture mierīgu līdzāspastāvēšanu Tuvajos Austrumos, un ka ebreji ir vēsturiski cietuši daudz pie kristīgās Eiropas rokās. Pointing to the tragedy of the holocaust that Jews suffered during World War II, the monarch asks why America and Europe are refusing to accept more than a token handful of Jewish immigrants and refugees. Norādot uz holokausta traģēdiju, ka ebreji cieta Otrā pasaules kara laikā, monarhs jautā, kāpēc Amerika un Eiropa atsakās pieņemt vairāk nekā token riekšava ebreju imigrantiem un bēgļiem. It is unfair, he argues, to make Palestine, which is innocent of anti-Semitism, pay for the crimes of Europe. Tas ir negodīgi, viņš apgalvo, lai Palestīnu, kas ir nevainīgs par antisemītisma, samaksa par Eiropas noziegumiem. King Abdullah also asks how Jews can claim a historic right to Palestine, when Arabs have been the overwhelming majority there for nearly 1300 uninterrupted years? King Abdullah prasa arī to, kā ebreji var pieprasīt vēsturisku tiesības uz Palestīnu, kad arābi ir lielākā daļa tur gandrīz 1300 nepārtrauktu gados? The essay ends on an ominous note, warning of dire consequences if a peaceful solution cannot be found to protect the rights of the indigenous Arabs of Palestine. Eseja beidzas draudošs piezīmi, brīdinājumu par drausmīgas sekas, ja mierīgu risinājumu nevar atrast, lai aizsargātu vietējo arābu Palestīnas.

It is well-known that the “Christianity” of today has dubious origins, which ironically does not come from Jesus, peace be upon him (although the whole structure is attributed to him), but from Ir labi zināms, ka "kristietība" šodien ir apšaubāma izcelsme, kas ironiski nenāk no Jēzus, miera be upon him (lai gan visa struktūra ir saistāma ar viņu), bet no Paul of Tarsus Paul no plezna , who can be rightly referred to as “that Satanic apostle” . , Kas var tikt pamatoti sauc par "ka sātanisks apustulis". For it was Paul who laid down the religious foundations of today's Christianity, doctrines based on the idolatry and philosophical thought of the Greco-Roman empire at the time. Tā bija Pols, kurš noteikts reliģisko mūsdienu kristietības, doktrīnas pamati balstās uz elku pielūgšana un filozofiskā doma par grieķu-romiešu impērijas laikā.

Christianity is based on the mystery religions of the ancient world. Kristietība balstās uz mistēriju reliģiju seno pasaulē. The doctrines of the “Trinity” and “incarnation” were borrowed from the pagans. Par "Trinity doktrīnas" un "iemiesojums" tika aizgūts no pagans. In fact, the whole religion was fabricated after the departure of Jesus. Faktiski, visu reliģiju bija izgatavotas pēc izbraukšanas Jēzus. The legendary stories of 'man-god' saviors dying for the sins of their people (and rising three days later) were commonly propagated. Leģendārais stāsti "ķīmiskās god" saviors mirst par to cilvēku (grēkiem un pieaug trīs dienas vēlāk) bija plaši izplatās. The Christianity that we know today simply plagiarized the stories and foisted them upon Jesus (P). Kristietība, ka mēs zinām, šodien vienkārši plagiarized stāstus un foisted tos pēc Jēzus (P).

In the well-known section of Annales 15.44, Tacitus refers unmistakably to “Christiani.” We shall presently take a fresh look at another passage thought to be at least partly Tacitean and which also mentions a sect called “Christiani.” In so doing, this will demonstrate how much historical data can be successfully concealed in one brief passage. Jo labi zināms sadaļā 15,44 Annales, Tacitus atsaucas nekļūdīgi uz "Christiani Christiani." Mums pašlaik veic citas svaigas apskatīt pāreja tiek uzskatīts vismaz daļēji Tacitean un kas arī minēti sektas sauc par "." Šādi rīkojoties, tas pierāda, cik daudz vēsturiskajiem datiem var veiksmīgi noslēptas vienā īss fragments. As will be seen, when it comes to these “Christiani,” things are not at all as they have seemed. Kā būs redzams, kad runa ir par šiem "Christiani," lietas nav vispār, jo tie šķita. The second passage in question is commonly known as Tacitus' fragment 2, much of which is generally considered to have once been part of the now lost portion of the fifth book of Tacitus' Historiae . Par otro rindkopu jautājums ir pazīstams kā Tacitus "fragmenta 2, no kuriem daudzi tiek parasti uzskatīts, ka reiz bija daļa no šobrīd zaudējis daļu piektā grāmata Tacitus" Historiae. Fragment 2 was preserved by the Christian historian Sulpicius Severus in his Chronica 2.30.6-7 (ca. 400-403 CE). Fragments 2 bija konservētas ar kristiešu vēsturnieks Sulpicius Severus viņa Chronica 2.30.6-7 (apmēram 400-403 CE).

It is unwarrantably assumed by Christian writers that the incarnated Gods and crucified Saviors of the pagan religions were all either mere fabulous characters, or ordinary human beings invested with divine titles, and divine attributes; while, on the other hand, the assumption is put forth with equal boldness that Jesus Christ was a real divine personage, “seen and believed on in the world, and finally crucified on Mount Calvary.” But we do not find the facts in history to warrant any such assumptions or any such distinctions. Tas ir unwarrantably uzņemas kristiešu rakstnieki, kas iemiesoja Gods un krustā saviors par pagānu reliģijām, visi bija vai nu tikai pasakains rakstzīmes vai parasto cilvēku ieguldīti ar dievišķo nosaukumu, un Dieva atribūtus, bet, no otras puses, pieņēmums ir iztirzāta ar vienādu drosmi, ka Jēzus Kristus bija reāla dievišķās personāža, "redzams un ticēja uz pasaules, un, visbeidzot, krustā par Mount Calvary." Bet mēs nevaram konstatēt faktus vēsturē, lai attaisnotu šādu pieņēmumi vai šo atšķirību. They all stand in these respects upon the same ground and on equal footing. Viņi visi stāvēt šajā ziņā uz to pašu pamatu un uz vienlīdzīgiem pamatiem.

A special “gift” for the Christian missionaries on occasion of Good Friday. Īpašu "dāvanu" par kristiešu misionāri par godu Lielā piektdiena. I wish to show by an analysis of Wisdom Christology in Matthew's gospel chapter 23, that the evangelist took the dramatic step of changing Jesus' metaphysical status from creature to Creator by altering the Q tradition, and to reflect on the theological implications of this metamorphosis for Christianity, and where we go from here. Es vēlos parādīt ar analīzi Gudrības Christology ar Mateja evaņģēlija sadaļas 23, ka evaņģēlists bija dramatisks solis mainīt Jēzus metafizisks statusu būtne uz Radītāja, mainot Q tradīcijas, un pārdomāt teoloģijas ietekmi šī metamorfoze par kristietība, un, ja mēs aiziet no šejienes.

One of the big questions nobody has asked about Mel Gibson's The Passion Of The Christ is this: If the crucifixion was a historic event and so central to the Christian Gospel, why is it that there is no evidence whatever of a man on a cross in Christian art and monuments for almost seven centuries? Viens no lielajiem jautājumiem, nevienam nav jautājumu par Mel Gibson's Passion Of Kristus ir šāda: Ja krustā sišana bija vēsturisks notikums un tā galvenais Christian Evaņģēlijs, kāpēc ir tā, ka nav pierādījumu tam, neatkarīgi no cilvēku uz krustiņu Christian mākslas un pieminekļu gandrīz septiņus gadsimtus? Not until 692 CE, in the reign of Emperor Justinian II, was it decreed that henceforth instead of a lamb (the zodiacal sign of Aries) fixed on the cross, the figure of Jesus be placed there instead. Ne līdz 692 CE, kas valdīt par Emperor Justiniāna II, bija tas, pasludinot, ka turpmāk tā vietā, jērs (zodiakā zīme aries) noteikts, krusta, Jēzus skaitli novieto tur vietā. Another question: How is it that the earliest known figure of any man on a cross comes from about 300 BCE and that “person” is not Jesus but Orpheus, a mythical Greek sun-god? Vēl viens jautājums: Cik ir tas, ka drīz zināms skaitlis par jebkuru cilvēku uz krustiņu nāk no aptuveni 300 BCE, un ka "persona" nav Jēzus, bet Orfejs, mītisks grieķu saules dievu?

Of all the Muslim rulers who ruled vast territories of India from 712 to 1857 CE, probably no one has received as much condemnation from Western and Hindu writers as Aurangzeb. No visām musulmaņu valdnieki, kas valdīja lielākajā teritorijas Indijas 712-1857 CE, iespējams, neviens nav saņēmis tik daudz nosodījumu no Rietumeiropas un Hindu rakstnieku kā Aurangzeb. He has been castigated as a religious Muslim who was anti-Hindu, who taxed them, who tried to convert them, who discriminated against them in awarding high administrative positions, and who interfered in their religious matters. Viņš ir bijis castigated kā reliģisku musulmaņu, kuri bija anti-Hindu, kas aplikta ar nodokli tos, kuri centās, lai pārvērstu tos, kas diskriminē tos piešķirot lielu administratīvo pozīcijas, un kuras iejaukusies viņu reliģiskās lietās. This view has been heavily promoted in the government approved textbooks in schools and colleges across post-partition India (ie, after 1947). Šis skats ir stipri veicināta valdība apstiprināja mācību grāmatas skolās un koledžās visā pēc partition Indijas (ti, pēc 1947). These are fabrications against one of the best rulers of India who was pious, scholarly, saintly, unbiased, liberal, magnanimous, tolerant, competent, and far-sighted. Tie ir izstrādājumi pret vienu no labākajiem valdniekiem Indijā, kurš bija dievbijīgs, akadēmisko, saintly, objektīvu, liberāla, augstsirdīgs, tolerantu, kompetenta, un tālredzīga.